Pēc pusgada nedzeršanas sanāca plānots norāviens. Hui sņimi. Tik vājprātīgi jau nebija. Bet prieku ar man nesagādāja. Es īsti nezinu plānots. Neplānots. Es nemaz sevi nemeiģināju appist. Domādams ka bez sekām tikšu cauri. Protams nav nekas dramatisks. Darbā esmu. Uz korķa nēsmu. Ir bišķi triceklis. Bet tāda bezjēdzīguna sajūta. Nu padzēru. Un neko no tā vispār neieguvu. Absolūts tukšums. Prieka nekāda. Pēc jaunā gada pēc pusnakts laikam nezinu ko es apēdu bet šķiet tās bija markas. Tas pasākumu nedudz izkrāšņoja. Bet Man jau šķiet ka psihodēlija kopā ar šmigu nav savienojuma. Pret psihodēliju var vēl izturēties ar cieņu un pietāti. Bet alķìts ir tik sasodīti rupjš un brutāls. Paņem izvazā pa peļķēm vēl dirst tevi pasūta... ne nu jā atkal skaitīšu dienas. Nedzeršu. Bet fuk. Nu kā šitā, es gāju uz pasākumu, piepirku pilnu somu ar limonādēm. Un bļeģs ìsi pirms desmitiem liķieri. Bļin liķieri. Kautkādu sūdu par 7 eirikiem. Kurš pat garšīgs nebija. Nu pēc tam jau aliņi hujaliņi un sidrisiņi un hujomajo attapos zebrās... ko bļeģs tur es biju pazaudējis. Drīzāk ja es maz zinātu kā es mājās tiku. Un nu galīgi es par sevi nepriecājos. Pusgads man bija tād a kā uzvara pār Sevi. Nu ko jāmēģina otreiz pārsist pusgads. Šodien krata. Bet piķis vēl ir. Ir darbs. Attiecības pārāk ne ar vienu nesačakarēju. Dzìvs. Bet piedirsts gan jūtos. Un man ir škrobe nevis par sūdiem kas savārìti. Rādās ka neko ļoti savārijis, bet pats fakts.