Iedvesma
Vispār. Jā esmu alkāns. 6 gadus atpakaļ sāku piestaigāt uz aa. Praktiski vienīgais instruments kurš var mani noturēt skaidrā. Šodien biju uz sapulci un domāju... 6 gadi... un man ne silts ne auksts... turpinu cīnīties ar zaļo pūķi un zaudēju. Bet nē labums ir... ja es nezinātu par tādiem aa būtu sen jau renstelē. Vai zem tilta. Pēdējais korķis jācer tiešām būs pēdējais bijis. Jo man zaibala. Reāli zaibala. Alkoholiķi un narkomāni ir labākā sabiedrības daļa ko zinu... protams nedzeroši... tie kas ellei izgājuši cauri. Un tur nav nekāds rakstura vājums. Tie kas cieši turās pie pudeles ir tik apņēmības pilni ka dažubrīd viņi turas pie pudeles līdz nāvei. Apbrīnodams cilvēkus ar 15 gadu skaidrību un vairāk es spēju nekost labi ja 3 mēnešus. Es kaut kā slinkumā palaidiea esmu. Nestrārdāju ar sevi. Man šķiet es nēsmu arī īsti godīgs pret sevi. Bet tā gribas tos visus labumus ko dod dzīve skaidrā prātā. Vienmēr tas skaidrības sākums ir tad kad visvairāk spēka. Pastāstīšu hronoloģiju... pirmās piecas dienas ja ir lakts nedēļu piemēram... pāriet paģiras... organisms... tad sākas morālie... kā likums divas nedēļas streb sūdus kurus esi ievārījis... pēc mēneša ir kaut kādi mēsli sakārtoti... un sākās... ķipa ku kruta dzīvot skaidrā... sākas lepnība... pašapziņa aug. Un no vienas puses tas ir ok ja to pareizi pielieto jo es nezinu kāpēc alkāni kuri no sirds beidz dzert neticamos àtrumos sasniedz virsotnes. Nu parastais sociālais reti kad... jo ir laikam tur arī tas apstāklis ka ja tik daudz dzīvē izcuukots... tad skaidrā prātā to dzīvi grābjam abām rokām... bet tā bīstamība lepnumā ir tas ka łoti viegli aizmirst kas esi. Ka dzert neproti un norauties. Patreiz es vēl strebeju sūdus. Bet kad sāksies viss likties pa plauktiņiem tad kad šķietami dzīve būs sakārtojusies tad jāatceras kas es esmu. Man šķiet atkarīgajiem vispār jāpiešķir īpaša nozīme nepartrauktai atīstībai un izaugsmei.