Braucot mājās no ciemošanās, noformulēju, kāpēc man ne pārāk patīk braukt lielā tumsā. Tā ir sajūta, ka priekšā redzi tikai maz [man ir sūdīgs acumērs] metru, respektīvi, nezini, kur būs ceļš. Ja nav redzama viduslīnija, tad es vispār visu laiku braucu iekšēji stresaina, jo konstanti šķiet - ceļš pēkšņi pazudīs vai nogriezīsies, un es attapšos, ar pāri pa 100 km/h nobraucot no tā kaut kādā pļavā [labākajā gadījumā]. Ja viduslīnija ir, tas vienalga dod tikai pseido-drošības sajūtu, jo tad ir bail, ka līnija pazudīs, kas novedīs pie tās pašas ceļa pazušanas. Tāda neliela fōbija tieši no nobraukšanas no ceļa, lai cik dīvaini tas neizklausītos. Bet tas nenozīmē, ka es nebrauktu, ja ir iespēja. Man patīk kontrolēt situāciju, that's all.