anta ([info]softdb) rakstīja,
@ 2010-04-05 01:33:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
 Braucot mājās no ciemošanās, noformulēju, kāpēc man ne pārāk patīk braukt lielā tumsā. Tā ir sajūta, ka priekšā redzi tikai maz [man ir sūdīgs acumērs] metru, respektīvi, nezini, kur būs ceļš. Ja nav redzama viduslīnija, tad es vispār visu laiku braucu iekšēji stresaina, jo konstanti šķiet - ceļš pēkšņi pazudīs vai nogriezīsies, un es attapšos, ar pāri pa 100 km/h nobraucot no tā kaut kādā pļavā [labākajā gadījumā]. Ja viduslīnija ir, tas vienalga dod tikai pseido-drošības sajūtu, jo tad ir bail, ka līnija pazudīs, kas novedīs pie tās pašas ceļa pazušanas. Tāda neliela fōbija tieši no nobraukšanas no ceļa, lai cik dīvaini tas neizklausītos. Bet tas nenozīmē, ka es nebrauktu, ja ir iespēja. Man patīk kontrolēt situāciju, that's all.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2010-04-05 08:49 (saite)
Tad jau Tev noteikti "patīk" reizes, kad tumšā līkumā kāds brauc pretī un nedaudz žilbina ;)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]softdb
2010-04-05 18:10 (saite)
Tā vienkārši ir daļa no ceļa, žilbinātāji mani tik ļoti nerausta. Ar to var tikt galā. ;)
Bet nu lai cik dīvaini tas nešķistu, tad es tieši jūtos drošāk, jo tas nozīmē - priekšā ir ceļš un tā mašīna tikko pa to brauca + es viņu redzēju jau pa gabalu. :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?