Dialogi Ar Kādu Neprātīgo [entries|archive|friends|userinfo]
simtgadīgsbērns

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

stuck [Jan. 4th, 2015|10:46 pm]
[Tags|, , , ]
[Current Mood |stuck]
[Current Music |Puccini Tosca Act 3 'E lucevan le stelle']

Biedējoša doma ielavījās viņas prātā un atteicās to pamest:
neskatoties uz to, ka viņa bija izķepurojusies no bedres, kuru pati sev izraka, viņas dzīve tikai tīri fiziski un materiāli kustējās uz priekšu. mentāli viņa bija iesprūdusi četrus gadus vecās atmiņās, viņa joprojām lasīja to pašu grāmatu un klausījās tās pašas dziesmas, kas, viņasprāt, izglāba viņas dzīvību. Un joprojām, klausoties Blue October "Quiet Mind", viņas sirdī radās tīri fiziska sāpe par visu, ko šī dziesma viņai nozīmē.. un GWTW izraisīja viņā vairāk emociju nekā vesels mācību semestris.
Viņai likās, ka šīs lietas atvēra viņas aizbruņoto, iesaldēto dvēseli un pieskārās visjutīgākajiem audiem.

Un viņa ieslīga mierpilnā eskeipisma jūrā, bet varbūt iestiga mentālā stagnācijā, kas neļāva viņai virzīties uz priekšu... ????

It kinda worried her, that other people moved on with their lives.. lived their lives - got married, had children, got second education or their masters degree, had random sex, held their own personal exhibitions in galleries, beat cancer.. one of her classmates had actually died [not that was something she wanted to do at this point in her life]..

She had to face it - she was stuck!
LinkLeave a comment

varbūt viņa tomēr nav īsti vesela? [Jan. 3rd, 2015|11:57 pm]
[Tags|, ]
[Current Mood |light]
[Current Music |placebo - too many friends]

braucot vilcienā, viņas galvā izskanēja frāze:

"vīrs, kas nosēdās viņai blakus, neizturami smaržoja pēc zivīm, bet ja ticēt Danai, pie vainas bija pēc 2 dienām sagaidamā ovulācija un visi aromāti likās hiperboliski pastiprināti."

un pēkšņi šī smaržas problēma vairs nelikās viņas problēma, bet gan kārtējā viņas galvā iedomātā tēla problēma.
un tad viņai radās ģeniāla ideja, rakstīt dg par sevi trešajā personā, kura nu jau 8 stundu laika periodā ir kapitāli mainījusi viņas dzīvi, jo visas lietas, kas viņai sevī tik ļoti nepatika, un visas problēmas, kas nodarbināja viņas prātu, vairs nepiederēja viņai, bet gan kādai iedomātai viņai.
un ne jau viņa iepriekšējā naktī nogrozījās bezmiegā 6 stundas, domājot, ka nav īsti mentāli vesela, bet gan šī iedomātā jaunā meitene, kura drīkst darīt visu, jo tas viss vairs nav pa īstam.

tā viņas dzīve kļuva viegla kā dūnu spalviņa.
LinkLeave a comment

conversation in my head. inspired by bruno mars [Feb. 24th, 2013|12:22 pm]
[Tags|, ]
[Current Mood |rokas krīt nost]
[Current Music |biffy clyro - a girl and his cat]

- don't make a mess of your life, you might never get a chance to clean it up.
- but.. maybe.. some people are meant to live a messy life.
- do you truly believe that?
- i think so. i most definitely don't believe in unanimous order.. what would happen to the world of boredom and stagnation?
- 'world piece'?
- pff. and we all would live in total harmony until we all fell into nirvana?
- kind of.
- dude, i've been to nirvana and back and believe me when i say - you don't wanna go there!
LinkLeave a comment

midnight crisis [Dec. 20th, 2012|03:19 am]
[Tags|]

salūzis cilvēks sēž uz trotuāra malas.
tam rociņas ir.. un kājiņas ir..
un galva uz pleciem vēl turas,
izplešas plaušas, pumpē asinis sirds,
bet dvēseles vietā tam tukšums un sāpe.
LinkLeave a comment

Papilio rumanzovia [Jan. 28th, 2012|01:06 pm]
[Tags|]
[Current Mood |confession]
[Current Music |love actually titri]

Once upon a time there was a little boy named World. World was a coldhearted and mean boy.
He hated most beautiful and lively creatures. But most of all he hated butterflies, they scared him. Their compound eyes were terrifying to him. But simultaneously he envied them their beauty and colors and the ability to fly.
So he didn't kill them. He stomped on them but not hard enough. He tore oh half of their wings, cut off their legs, but never did he take their lives. He made them suffer and watched them life with pain. Cruel was World.
Butterflies injured and afraid crawled back to their cocoons and repaired them to make shelters for themselves. That way butterflies started to live veiled from World with the cocoons, but their veiled themselves from each other too. They didn't realize that before it was too late.
They hid in their shelters and talked to each other through the thick walls of their protection. When their friends asked them - how they were they told them 'Fine.' because it was easier then explaining - the pain, the fear, the misery and hopelessness. Their started to live in a city of impregnable and "happy" butterflies, each of them seemed a superhero to another and therefore each of them were afraid to let her true feelings slip out. It was a lot like living in a nightmare that appeared scary only to you.
And butterflies continued to pretend to live like they did before, talking to friends, but saying nothing that mattered. Some of them started to realize that living with the cruel World and sharing the fear, the pain and the misery was better than hiding within the walls of their cocoons surrounded their little personal hells, but none of them could utter this thought aloud seeing no possibility of support from any other brave and "fine" creature. And their life in cocoons continued..
LinkLeave a comment

vertikālā komunikācija [Jun. 3rd, 2011|12:43 am]
[Tags|, , , ]
[Current Mood |slīpī]
[Current Music |-]



there's a man walking the stairs.
one step up, one step down he goes..
but no-one really cares.
LinkLeave a comment

People in the Park [Apr. 7th, 2011|11:34 pm]
[Tags|, ]
[Current Mood |sēd]
[Current Music |gordon's snoring in my lap]

It was Tuesday afternoon when a young woman walked out of the Oncology Centre, she was dressed a bit old-fashioned and strangely lacking colour almost like her clothes had been desaturated. Once out of the gates she hastened her step as if running away from misery and fright of that place. She was shivering with cold, despite the glorious day. This was the warmest April in years and people voluntarily escaped their winter hide-outs and crash the streets, but she felt alone. She walked down the street to the bus stop, then seemed to change her mind, turned round, crossed the street and disappeared between dwelling houses..

( read on... )
LinkLeave a comment

The Stolen Dream [Apr. 2nd, 2011|12:13 am]
[Tags|]
[Current Mood |fi-sci-fi]

- Oh, fuck it! – Debra angrily slammed the book. She was fed up by reading about all those imaginative people with hopes and visions. It seemed to her that there wasn’t a book in the world that didn’t describe somebody’s dream so vividly that Debra’s heart might burst with longing. She could still remember the time when she was young and stupid enough to believe that one day she’ll be able to afford dreaming, but now she knew – that even in 20 years she won’t have enough money laid aside to buy at least a short dream.

( read on.. )
Link2 comments|Leave a comment

vakardienas epifānija [Feb. 5th, 2011|01:59 am]
[Tags|, ]
[Current Mood |slīpī]
[Current Music |never let me go [ab]]

maziņš cilvēciņš krīt aizā. ne tāpēc, ka ir pašnāvnieks.. ne tāpēc, ka viņu kāds pagrūda.. vnk krīt. bez iemesla.. jo bija slinks turēties kājās.
un cilvēciņš nebaidās krist. un arī neizbauda gravitācijas spēku. vnk krīt. krīt, tāpēc, ka grib zināt, cik dziļa ir aiza un vai viņam beigās sāpēs.
bet ne tāpēc, ka viņam bail no sāpēm. viņš tās pat gaida un priecājas par katru nolidoto metru, jo zina, ka jo dziļāka aiza, jo vairāk sāpēs.

un kad cilvēciņš beidzot ir nokritis, sāpes ir tik lielas, ka viņam ir šoks un viņš mēģina rāpties atpakaļ. augšup. augšup. bet aiza ir šaura un akmens sienas ir gludas kā ar gludekli izgludināti palagi. un cilvēciņš slīdz uz leju un streso un panikā neredz, ka netālu pa labi, viņam būtu aiz kā aizķerties un kur uzlikt kāju. viņš izmisumā guļ uz zemes un raud. un zaudē cerību. un grib nomirt tā vnk guļot. grib nomirt badā. un ļauj spēkiem izsīkt.

bet nomirt nemaz nav tik viegli, kā liekas. tāpēc cilvēciņš, gaidot nāvi, aiz garlaicības izdomā pastaigāties.. un atrod augšupceļu. viņš apstājas. dziļi ieelpo un sāk kāpt. viņš kāpj lēnām. apdomājot katru kustību. kontrolējos visas ekstremitātes. viņa smadzenes ir pārkarstušas. viņa muskuļi sāk gurt un rauties krampjos, bet viņš nepadodas. viņš ir tik piekusis.. viņš paskatās uz leju un redz, ka ir pākāpies pavisam nedaudz, bet tomēr ir lepns ar savu veikumu.. un var kāpt tālāk.

viņš nezina, kas viņu gaida augšā, bet viņu tas neinteresē. viņu interesē tikai nākamais solis un nākamais akmens.

un šis cilvēciņš esmu es.
LinkLeave a comment

sick! [Jan. 26th, 2011|02:29 am]
[Tags|, ]
[Current Mood |slīpī]

man patīk manis pašas izdomāts/radīts čalis.
rīlī patīk..
sucks!
LinkLeave a comment

at my therapist's [Sep. 30th, 2010|09:17 pm]
[Tags|, , ]
[Current Mood |hā-mūd]
[Current Music |hans zimmer - dream is collapsing]

- i've been having the same dream.
- mhm?
- well. in the dream i am a beautiful bird in a cage, and i'm just raving to get out.
- mhm. that's it?
- no. you see - i am a marvelously beautiful bird with huge powerfull wings, sharp eyes.. it's like there's all that potential to be free and fly and be admired, and instead i'm doing nothing in my captivity.. what do you think it could mean?
- i think it means that you're concieted, proud and selfposessed.
LinkLeave a comment

another late-hour story [Sep. 1st, 2010|04:25 am]
[Tags|, ]
[Current Mood |-]
[Current Music |-]

( lasīt šeit )
LinkLeave a comment

šodien jau pietiekami daudz sarakstīju.. [Aug. 30th, 2010|02:06 am]
[Tags|, , ]
[Current Mood |-]
[Current Music |-]

( lasīt šeit )
Link1 comment|Leave a comment

ipsviča atkal ir modē [Jul. 10th, 2010|09:05 pm]
[Tags|, , , ]
[Current Mood |neko nedzeru]
[Current Music |karluša dzied]

runājot par kilgora trauta idejām..

ideja no. 1
stāsts saucas 'the last cucumber' un vēsta par atgadījumu tālā nākotnē, kad visas rases jau ir sajaukušās un ir tikai viena rase ar nosaukumā 'ne šis, ne tas'.. bet ne pietiekami tālā nākotnē, lai recesīvās balto cilvēku alēles būtu pilnībā izzudušas. un tur iekš tās olive-skinned-paradise piedzimst baltais cilvēks. un visi viņu apsmej.. un viņš ir vienīgais, kas tiek diskriminēts, smērējas ar kafijas beizumiem un nelien ārā no solārija.. it's a sad story - really - maybe pat uzrakstīšu te kādreiz.

ideja no. 2
cilvēki tāpat kā augi - lapas, nomet savus matus un pavasaros audzē jaunus, kas sākuma stadijā ir visādos skaistos pasteļtoņos.. tad paliek spilgtāki, bet vasarās ir vienkrāsaini un uz rudeņiem nosirmo, paliek arvien plānāki un retāki.. sauktos 'baltais rudens'. tas būtu romāns, kur smalki tiktu aprakstītas abu mīlnieku izskata izmaiņas un variācijas, bet tad džusenei nomirtu, piemēram, tētis, tāpēc viņai cauru gadu būtu sirmi mati, tāpēc viņu nogalinātu, jo veci cilvēki skaitītos par liability, kas posta pasaules krāsaino estētiku un kurus iemidzina.. dying young + tragedy = my favorite theme..
Link10 comments|Leave a comment

rādio radīta etīde [Jul. 9th, 2010|12:32 am]
[Tags|, , , , ]
[Current Mood |hmm]
[Current Music |shutter island [ab]]

tā.. beigšu bombardēt guļošus cilvēkus ar bezjēdzīgām īsziņām un kko beidzot ierakstīšu.
vsp pa dienu rodas tik daudz idejas, bet kkā laicīgi neko nepierakstu.
pēdējā laikā gan man pārsvarā rodas kilgora trauta cienīgas sci-fi idejas.. kgan vsp neesmu nekāds sci-fi fans.. drīzāk otrādi.

'cilvēki nekad nepārstās postīt vidi, kurā dzīvo, tieši tāpēc arī šai civilizācijai reiz pienāks gals. interesanti - cik civilizācijas jau ir apdzīvojušas šo planētu? kā tas - ir sākt visu no nulles? u.tt. šodien pierādījās, ka lai cik ļoti cilvēks arī nebītos no pasaules gala, tā novēršanai viņš neko neiesāks. pasaule pastāv tikai tik ilgi, kamēr saglabājas līdzsvars starp visiem elementiem. bet cilvēks domā, ka ir galvenais - 'tāds visu lietu mērs', visur iejaucas un visu izlemj.. reiz relatīvi nesenā pagātnē, cilvēks pamanīja, ka odi nekož kuru katru.. un ka ir cilvēki, kuriem nekad mūžā nav iekodis ods. cilvēks sāka šo faktu pētīt un izstāstīja citiem cilvēkiem. kopā viņi atklāja, ka odus atbaida/pavisam nevilina zināms ferments, kuru izstrādā šo nekosto cilvēku organisms. tas savukārt mudināja cilvēku radīt kadu preparātu, kas palīdzētu visiem cilvēkiem izvairīties no odiem.. viņam tas izdevās uz visiem 100%, kā rezultātā visas odu mātītes izmirs, viņas mēģināja dzert visādu citu dzīvnieku asinis.. bet tas vnlg nepalīdzēja viņām vairoties, pat citu primātu vēnu un artēriju saturs izrādījās nederīgs. tēviņi arī nespēja adaptēties un laikus neiemācījās paši apaugļoties/ģenerēt jaunus sevi.. vai arī dzīvot mūžīgi.. tāpēc viņi arī izmira. kā tas nākas pēdējais ods nomira šodien no rīta plkst. 10:47.. bet cilvēkam gar to nebija nekādas daļas.. se la vi.'


/bite/



stpc - es tiešām laikam esmu not bad at all at hugo-game, izņemot to lennona reizi
stpc 2 - kevins riktīgi smieklīgi izskatās, kad ar viņu spēlē "roku" gāž uz muguras un kutina
stpc 3 - ( filmas, kurās skan 'clair de lune', lai man vairs nav pārsteiguma moments: )
LinkLeave a comment

the rage of gods [Jun. 12th, 2010|08:09 pm]
[Tags|, , , , , , ]
[Current Mood |flegmātisms kā blakusefekts]
[Current Music |oasis - stop crying your heart out]

dear god, i solemnly swear - nekad vairs nevienam neteikt un pat sev nedomāt, ka man sen nav sāpējusi galva.

jo šīs 2 dienas mani vnk nogalina. man viņa nav šitā sāpējusi kopš 11.kl. pat trakāk laikam.
es biju aizmirsusi, kā tas ir, kad tu nevari lasīt, skatīties filmas, klausīties mūziku.. domāt.. kā tas ir, kad tu nevari ne gulēt, ne negulēt.. ne sēdēt un grozīt galvu.. ne kustēties vsp. aizmirsusi, ko nozīmē vemt no sāpēm un raudāt.. [un ja es runāju, godīgi, man likās, ka es nomiršu.. bet thank you god, for the magical white powder nimesil.. kuru man izdevās turēt iekšā pietiekami, lai tas iedarbotos un es aizmigtu..]

p.s. neliela epifānija - "mākslīgais aborts"
reiz zevam tik ļoti sāpēja galva, ka viņš palūdza hēfaistam to pāršķelt uz pusēm. kad šis to izdarīja, no zeva galvas izlīda atēna..
reiz sofijai tik ļoti sāpēja galva, ka viņai gribējās to pāršķelt uz pusēm, bet viņa iebēra krūzē baltu pulverīti un uzlēja virsū ūdeni, samaisīja un izdzēra. un mazais bērns viņas galvā nomira.
Link2 comments|Leave a comment

Anonīmie Smēķētāji [sarakstīšanas gads nav zināms] [May. 9th, 2010|09:36 pm]
[Tags|, ]
[Current Mood |fak mī - aim taird]
[Current Music |'mi eho.. eho.. mi eho.. mi dolgoje eho drug druga..']

atradu sevis aprakstītu lapeli un man patika:

'Tā bija mana pirmā vizīte anonīmajos smēķētājos [jo tieši tā sevi sauc šie.. vāu! veseli 4 cilvēki], es gan vienmēr esmu smējies par šo nosaukumu, jo cik nu anonīmi tie smēķētāji [mēs] var būt!? Varbūt, ja likums par aizliegumu smēķēt sabiedriskās vietās būtu pieņemts, tad anonīmie smēķētāji būtu tie, kas slēptos krūmos un maskētos pie reklāmu afišām, ieņemot tādu pašu pozu kā modeļi plakātos, cerot, ka īpaši apdāvinātie policijas pārstāvji viņus nepamanīs. Bet tās ir tikai manas slimās nākotnes vīzijas, tālas nākotnes vīzijas. Šodien smēķētāji ir atklāti, un tāpēc mana atrašanās te aizklātajos, atvainojos - anonīmajos smēķētājos likās man divtik smieklīga. Es pats nekad nebiju domājis, ka viss nonāks līdz tādam dramatismam, bet kad es todien ieraudzīju flaijerīti savā pastkastē, es zināju TĀ IR ZĪME!!


IESKATS IEPRIEKŠĒJĀ VAKARĀ:

darbojošās personas: Es un kkāds čalis, kas domā, ka ir mans labākais draugs, vārdā.. vārdā.. ēē.. ar iesauku Argons
vieta: 'Vecmeita ar kaķi' [goda vārds - iebridām netīšām, parasti es tur neeju]

es - "Nē, nu mēs nedrīkstam tā vnk ņemt uz dzert bez iemesla.."
Argons - "Kāpēc nē?"
- "Jo tā mēs nodzersimies un kļūsim par alkoholiķiem."
- "Hā.. Tu runā no točna kā mana māte! Un ja arī kļūsim, iesim [hā hā] ārstēties uz tiem.. kā viņus tur? Anonīmajiem alkoholiķiem."
- "Kā tad?! Mēs un anonīmie?! Mēs esam pārak sabiedriski, brāl, lai slēptu savas īstās identitātes."
- "Rīlī?! Kgan moš tev arī taisnība. Anonīmi vsp tagad ir tikai skolēni.. baidās no direktora.. [hā hā]"

* * *

Tāda, lūk, bija mana dižā ZĪME. Bet tā kā plāksteris man nepalīdzēja atmest.. Kāpēc nē? '

/tālāk diemžēl nekas netika sacerēts, man nezināmu apstākļu dēļ/
LinkLeave a comment

kiš-miš ar sukādēm [Jan. 11th, 2010|09:13 pm]
[Tags|, , , , ]
[Current Mood |tīred, but not sick]
[Current Music |none]

nu labi, varbūt man tomēr ir problēmas..

iz mana semināra konspekta ēku daļās:





no tā paša konspekta vēl divi tēli:
1) eņģelis ar degošiem spārniem
2) jaunava, kas tikko uztaisījusi abortu

pluss vēl -> oficiāli paziņoju, ka rīt sākas mana nu jau tradicionālā filmu-diētas nedēļa. noteikumi tie paši.
[ar izņēmumu, ka ZēDiena neskaitās..] funny - 5 dienas vēlāk nekā pagāšgad.. but season remains the same :)
Link1 comment|Leave a comment

rūķīši [Dec. 7th, 2009|01:11 am]
[Tags|, ]
[Current Mood |unbe-bloody-lievable]
[Current Music |rocket from the crypt - when in rome]

mazi rūķīši dzīvo man galvā
un klaudzinās dienu un nakti:
tuk-tuk labā puslode..
tuk-tuk - kreisā..
tie labi prot savu takti.
LinkLeave a comment

es dzirdu sarunas [ideja stāstam bez nosaukuma] [Nov. 25th, 2009|02:04 am]
[Tags|, , ]
[Current Mood |hmm]
[Current Music |skanēja šķiet kkas no modern talking remixos]

Šis stāsts sākas ar telefona zvanu. [uzgaidiet, kamēr nomainīšu times new roman uz ko citu. Nevaru parakstīt, kad man nepatīk šrifts.]

Nu lūk, šis stāsts sākas ar telefona zvanu. Šis pat nav stāsts [pagaidām]. Šis arī ir tikai un vienīgi telefona zvana pieraksts.

[telefona skaņas]
- Jap.
- Ēēm. Vai Sintija būtu?
- Nē. Jūs laikam esat kļūdījusies.
- Oi. Atvainojiet. Nezināju, ka tas ir iespējams.
- [skaņas, kas angliski saucas ‘chuckle’]
- Kas tā bija par skaņu?
- Nesapratu?
- Jūs iesmējāties!?
- Jā. Atvainojiet.
- Nē, nekas. Es vienkārši ļoti sen nebiju dzirdējusi, kā kāds smejas. Ļoti sen. Kā tas ir iespējams?
- Kas tieši?
- Smiešanas.
- [chuckle] Es jūs turpinu nesaprast.
- Nū. Es gribu teikt.. ēē.. vai jūs sen te esat? Tik sen, ka drīkstat smieties?
- Piedodiet, es nezinu jūsu vārdu, bet kur esmu?
- Mani sauc Andromēda.. vismaz te, bet kā mani sauca pirms tam – neatceros. Varbūt tā arī sauca, tikai daži tic, ka agrāk mums bija citi vārdi.
- Jūs mani tikko pavisam izsitāt no sliedēm. Jums ir vajadzīga palīdzība? Jūs esat kkur ieslodzīti? Jūsu tur daudz?
- Jūs tiešām mani nesaprotat…
- Es jums jau to sen mēģinu iestāstīt.
- Kā jūs sauc?
- Ēriks.
- Ērik, es drīkstu pāriet uz ‘tu’?
- Protams.
- Ok. Ērik. Es tev uzdošu vienu jautājumu, bet tu tikai neliec nost klausuli. Sarunāts?
- Āha.
- Ērik, cik tev ir gadu?
- 23.
- Un cik sen tev ir 23?
- Kopš 20.ā septembra.
- Šī gada?
- Protams, ka šī.
- Jēziņ.
- Jums.. tas ir Tev ir slikti?
- Nē. Man ir šoks. Tātad tu gribi teikt, ka tu neesi to vēl izdarījis?
- Ko ‘to’?
- Nu tu zini..
- Nē.
- Nolecis no kurienes, paskrējis zem mašīnas, atvēris sev vēnas..
- Nē, neesmu. [chuckle] Kas tie par jautājumiem? Tu esi?
- Jā. Pirms pieciem gadiem es pakāros.
- Vai tas ir joks? Jo ja ir – tas nav smieklīgs.
- Tas nav joks, Ērik. Un es nezinu, kā tev to paskaidrot..
- Pamēģini kkā.
- Tu zini, kā saka, ka pašnāvnieku dvēseles ir lemtas mūžīgām mokām ellē?
- Tas ir rakstīts Bībelē. Laikam.
- Nu lūk, tā nav īsti taisnība. Mēs nonākam tādā pašā pasaulē, kādā dzīvojat jūs. Tikai drūmākā. Te nav smieklu, asaru, smaidu, izbrīnu.. Nē. Te viss ir, bet mūsos iekšā. Emocijas netiek ārā. Tev ir smieklīgi, bet tu nemāki/nevari smieties.. tas ir kā tajā Matrix filmā, kur Neo nevar runāt, kad viņam pazūd mute. Jēziņ, kā es ilgojos pēc filmām. Te nav filmu, tu spēj to iedomāties? Jo te nav aktieru, te neviens nemāk tēlot…
- Stop! Hā, hā.. es jau gandrīz uzķēros!
- Kam?
- Jokam.
- Kādam?
- Šim. Kas tev iedeva manu numuru? Pēteris?
- Neviens. Es zvanīju Sintijai un kkādā mistiskā veidā nokļuvu pie tevis. Es pat nezinu, vai tas ir iespējams – kontaktēties starp mūsu vidēm.. acīmredzot, ir.
- Pag, pag, pag, pag, pag. Es zinu šito stāstu. Esmu redzējis Wristcutterus.
- Ko?
- Filmu. Wristcutters: A Love Story.
- Nezinu tādu. Laikam iznāca jau pēc manas nāves.
- Kh. Es vienalga neticu. Pierādi kkā, ka esi tur!
- Kā?
- Nu jā. Ļoti izdevīgi, ka neatceries, nezini savu īsto vārdu.. Andromēda. Pff. [chuckle] Tas gan filmā nebija. Bet visnotaļ – es nevaru pārbaudīt, vai tu esi dzīva vai nē. Ak, šausmas, kādu bredu es domāju. Tas nav iespējams.
- Es arī tā domāju. Pirms..
- Nu labi. Darīsim tā es tev viskko prasīšu un tu man stāstīsi. Iģot?
- Iģot.
- Hm. Cik tev ir gadu?
- 19.
- Cik sen tev ir 19? Bāc, tas nu gan izklausās pēc tās tizlās vampīru filmas. :D
- Es jau teicu – 5 gadus. Kādas filmas?
- Nu tās ar to Patisonu, no kura visas meitenes čurā zemē tā, ka kūp.
- Nezinu tādu.
- Nezini!!?? Kā var kko tādu nezināt? Tūlīt iznāks otrā daļa, visa pasaule aplīmēta ar plakātiem ar viņa sejām. Un vēl tā kailā torsa īpašnieku.. Pat Ķīna. Rīsu laukos uz teritorijas atdalošajiem stabiņiem salīmē šitos..
- Es jau teicu, es nevaru zināt neko, kas jaunāks par 5 gadiem.
- Poterā viņš arī bija. 4.ajā. Sedriks.
- Es dabūju redzēt tikai pirmos 3. Cik viņi tagad ir?
- Septiņi. Filmās gan tikai seši vēl.
- Daudz. Būs vēl?
- Filma - jā. Bet grāmata tā bija pēdējā.
- Ar ko beidzas?
- Ai. Harijs 16 gadus vēlāk, precējies ar Džinniju. Viņiem divi bērni – Albuss un Severuss. Garš stāsts.
- Nu labi, ka ar Džinniju.
- Kāpēc tu to izdarīji?
- Sorrī.. ko es izdarīju?
- Nu tu zini, To..
- Ā. To. Muļķe biju tāpēc. Paņēmu visvieglāko ceļu un..
- Nožēlo?
- Protams, nedabūju redzēt Poterus. Un kā tur to aktieri sauca?
- Hā. Nemaz nav daudz zaudēts. Viņš nav nemaz smukiņš.
- Kāpēc tad tās meitenes lieki tērē urīnu?
- [skaļš chuckle] Nezinu.
[klusums]
- Es pakāros tāpēc, ka es nogalināju cilvēku. Notriecu ar mašīnu. Naktī. Viņš bija iereibis un pats izskrēja uz šosejas. Līdz ar to es varēju staigāt brīvi tālāk.. Bet es nevarēju.. Viņš nāca pie manis sapņos.. Es nevarēju vairs izturēt.. Un vēl tā mūžīgā mierināšana. Kāpēc cilvēki vnm domā, ka ir labi līst klāt pie tiem, kuriem ir slikti? Kāpēc nevar atstāt viņus vienatnē? Mierā?
- Tā viņi dara.
[klusums]
- Tu kko teici?
- Nē.
- Tad man izlikās.
- Nē.
- Mana kārta nesaprast?
- Ne gluži. Es teicu, vnk tad samulsu.
- Un ko tu teici?
- Teicu, ka ticu. Pareizāk sakot teicu vnk ‘ticu’.
- ..
- Neviens nevarētu runāt tik monotoni par nāvi. Un arī nesmieties par to dārzeņu čali, vai Poteru apspriešanu. Tas bija stulbi. Un vēl es zinu…
- Ērik?
- Es tepat.
- Ko tu zini?
- Es zinu, kā tas ir iespējams, ka tu man piezvanīji. Pareizāk – kāpēc.
- Un kāpēc?
- Tu zini, kā cilvēki nekad nedomā par pašnāvību pa īstam, kamēr viņi par to tiešām nedomā. Es gribu teikt, ka daudzi runā un domā par to, ka varētu vnk čiks un viss. Bet nesaprot, cik ļoti tas būtu čiks un ka viņi nemaz nav spējīgi/gatavi.
- Āha.
- Nu lūk. Es biju gatavs.. Esmu.. Biju.. Ai, vairs nezinu, bet es gribēju to izdarīt. Pa īstam. Parīt.
- Un vairs negribi?
- Nevar saprast.
Link1 comment|Leave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]