| vakardienas epifānija |
Feb. 5th, 2011|01:59 am |
maziņš cilvēciņš krīt aizā. ne tāpēc, ka ir pašnāvnieks.. ne tāpēc, ka viņu kāds pagrūda.. vnk krīt. bez iemesla.. jo bija slinks turēties kājās.
un cilvēciņš nebaidās krist. un arī neizbauda gravitācijas spēku. vnk krīt. krīt, tāpēc, ka grib zināt, cik dziļa ir aiza un vai viņam beigās sāpēs.
bet ne tāpēc, ka viņam bail no sāpēm. viņš tās pat gaida un priecājas par katru nolidoto metru, jo zina, ka jo dziļāka aiza, jo vairāk sāpēs.
un kad cilvēciņš beidzot ir nokritis, sāpes ir tik lielas, ka viņam ir šoks un viņš mēģina rāpties atpakaļ. augšup. augšup. bet aiza ir šaura un akmens sienas ir gludas kā ar gludekli izgludināti palagi. un cilvēciņš slīdz uz leju un streso un panikā neredz, ka netālu pa labi, viņam būtu aiz kā aizķerties un kur uzlikt kāju. viņš izmisumā guļ uz zemes un raud. un zaudē cerību. un grib nomirt tā vnk guļot. grib nomirt badā. un ļauj spēkiem izsīkt.
bet nomirt nemaz nav tik viegli, kā liekas. tāpēc cilvēciņš, gaidot nāvi, aiz garlaicības izdomā pastaigāties.. un atrod augšupceļu. viņš apstājas. dziļi ieelpo un sāk kāpt. viņš kāpj lēnām. apdomājot katru kustību. kontrolējos visas ekstremitātes. viņa smadzenes ir pārkarstušas. viņa muskuļi sāk gurt un rauties krampjos, bet viņš nepadodas. viņš ir tik piekusis.. viņš paskatās uz leju un redz, ka ir pākāpies pavisam nedaudz, bet tomēr ir lepns ar savu veikumu.. un var kāpt tālāk.
viņš nezina, kas viņu gaida augšā, bet viņu tas neinteresē. viņu interesē tikai nākamais solis un nākamais akmens.
un šis cilvēciņš esmu es. |
|