| es dzirdu sarunas [ideja stāstam bez nosaukuma] |
Nov. 25th, 2009|02:04 am |
Šis stāsts sākas ar telefona zvanu. [uzgaidiet, kamēr nomainīšu times new roman uz ko citu. Nevaru parakstīt, kad man nepatīk šrifts.]
Nu lūk, šis stāsts sākas ar telefona zvanu. Šis pat nav stāsts [pagaidām]. Šis arī ir tikai un vienīgi telefona zvana pieraksts.
[telefona skaņas]
- Jap.
- Ēēm. Vai Sintija būtu?
- Nē. Jūs laikam esat kļūdījusies.
- Oi. Atvainojiet. Nezināju, ka tas ir iespējams.
- [skaņas, kas angliski saucas ‘chuckle’]
- Kas tā bija par skaņu?
- Nesapratu?
- Jūs iesmējāties!?
- Jā. Atvainojiet.
- Nē, nekas. Es vienkārši ļoti sen nebiju dzirdējusi, kā kāds smejas. Ļoti sen. Kā tas ir iespējams?
- Kas tieši?
- Smiešanas.
- [chuckle] Es jūs turpinu nesaprast.
- Nū. Es gribu teikt.. ēē.. vai jūs sen te esat? Tik sen, ka drīkstat smieties?
- Piedodiet, es nezinu jūsu vārdu, bet kur esmu?
- Mani sauc Andromēda.. vismaz te, bet kā mani sauca pirms tam – neatceros. Varbūt tā arī sauca, tikai daži tic, ka agrāk mums bija citi vārdi.
- Jūs mani tikko pavisam izsitāt no sliedēm. Jums ir vajadzīga palīdzība? Jūs esat kkur ieslodzīti? Jūsu tur daudz?
- Jūs tiešām mani nesaprotat…
- Es jums jau to sen mēģinu iestāstīt.
- Kā jūs sauc?
- Ēriks.
- Ērik, es drīkstu pāriet uz ‘tu’?
- Protams.
- Ok. Ērik. Es tev uzdošu vienu jautājumu, bet tu tikai neliec nost klausuli. Sarunāts?
- Āha.
- Ērik, cik tev ir gadu?
- 23.
- Un cik sen tev ir 23?
- Kopš 20.ā septembra.
- Šī gada?
- Protams, ka šī.
- Jēziņ.
- Jums.. tas ir Tev ir slikti?
- Nē. Man ir šoks. Tātad tu gribi teikt, ka tu neesi to vēl izdarījis?
- Ko ‘to’?
- Nu tu zini..
- Nē.
- Nolecis no kurienes, paskrējis zem mašīnas, atvēris sev vēnas..
- Nē, neesmu. [chuckle] Kas tie par jautājumiem? Tu esi?
- Jā. Pirms pieciem gadiem es pakāros.
- Vai tas ir joks? Jo ja ir – tas nav smieklīgs.
- Tas nav joks, Ērik. Un es nezinu, kā tev to paskaidrot..
- Pamēģini kkā.
- Tu zini, kā saka, ka pašnāvnieku dvēseles ir lemtas mūžīgām mokām ellē?
- Tas ir rakstīts Bībelē. Laikam.
- Nu lūk, tā nav īsti taisnība. Mēs nonākam tādā pašā pasaulē, kādā dzīvojat jūs. Tikai drūmākā. Te nav smieklu, asaru, smaidu, izbrīnu.. Nē. Te viss ir, bet mūsos iekšā. Emocijas netiek ārā. Tev ir smieklīgi, bet tu nemāki/nevari smieties.. tas ir kā tajā Matrix filmā, kur Neo nevar runāt, kad viņam pazūd mute. Jēziņ, kā es ilgojos pēc filmām. Te nav filmu, tu spēj to iedomāties? Jo te nav aktieru, te neviens nemāk tēlot…
- Stop! Hā, hā.. es jau gandrīz uzķēros!
- Kam?
- Jokam.
- Kādam?
- Šim. Kas tev iedeva manu numuru? Pēteris?
- Neviens. Es zvanīju Sintijai un kkādā mistiskā veidā nokļuvu pie tevis. Es pat nezinu, vai tas ir iespējams – kontaktēties starp mūsu vidēm.. acīmredzot, ir.
- Pag, pag, pag, pag, pag. Es zinu šito stāstu. Esmu redzējis Wristcutterus.
- Ko?
- Filmu. Wristcutters: A Love Story.
- Nezinu tādu. Laikam iznāca jau pēc manas nāves.
- Kh. Es vienalga neticu. Pierādi kkā, ka esi tur!
- Kā?
- Nu jā. Ļoti izdevīgi, ka neatceries, nezini savu īsto vārdu.. Andromēda. Pff. [chuckle] Tas gan filmā nebija. Bet visnotaļ – es nevaru pārbaudīt, vai tu esi dzīva vai nē. Ak, šausmas, kādu bredu es domāju. Tas nav iespējams.
- Es arī tā domāju. Pirms..
- Nu labi. Darīsim tā es tev viskko prasīšu un tu man stāstīsi. Iģot?
- Iģot.
- Hm. Cik tev ir gadu?
- 19.
- Cik sen tev ir 19? Bāc, tas nu gan izklausās pēc tās tizlās vampīru filmas. :D
- Es jau teicu – 5 gadus. Kādas filmas?
- Nu tās ar to Patisonu, no kura visas meitenes čurā zemē tā, ka kūp.
- Nezinu tādu.
- Nezini!!?? Kā var kko tādu nezināt? Tūlīt iznāks otrā daļa, visa pasaule aplīmēta ar plakātiem ar viņa sejām. Un vēl tā kailā torsa īpašnieku.. Pat Ķīna. Rīsu laukos uz teritorijas atdalošajiem stabiņiem salīmē šitos..
- Es jau teicu, es nevaru zināt neko, kas jaunāks par 5 gadiem.
- Poterā viņš arī bija. 4.ajā. Sedriks.
- Es dabūju redzēt tikai pirmos 3. Cik viņi tagad ir?
- Septiņi. Filmās gan tikai seši vēl.
- Daudz. Būs vēl?
- Filma - jā. Bet grāmata tā bija pēdējā.
- Ar ko beidzas?
- Ai. Harijs 16 gadus vēlāk, precējies ar Džinniju. Viņiem divi bērni – Albuss un Severuss. Garš stāsts.
- Nu labi, ka ar Džinniju.
- Kāpēc tu to izdarīji?
- Sorrī.. ko es izdarīju?
- Nu tu zini, To..
- Ā. To. Muļķe biju tāpēc. Paņēmu visvieglāko ceļu un..
- Nožēlo?
- Protams, nedabūju redzēt Poterus. Un kā tur to aktieri sauca?
- Hā. Nemaz nav daudz zaudēts. Viņš nav nemaz smukiņš.
- Kāpēc tad tās meitenes lieki tērē urīnu?
- [skaļš chuckle] Nezinu.
[klusums]
- Es pakāros tāpēc, ka es nogalināju cilvēku. Notriecu ar mašīnu. Naktī. Viņš bija iereibis un pats izskrēja uz šosejas. Līdz ar to es varēju staigāt brīvi tālāk.. Bet es nevarēju.. Viņš nāca pie manis sapņos.. Es nevarēju vairs izturēt.. Un vēl tā mūžīgā mierināšana. Kāpēc cilvēki vnm domā, ka ir labi līst klāt pie tiem, kuriem ir slikti? Kāpēc nevar atstāt viņus vienatnē? Mierā?
- Tā viņi dara.
[klusums]
- Tu kko teici?
- Nē.
- Tad man izlikās.
- Nē.
- Mana kārta nesaprast?
- Ne gluži. Es teicu, vnk tad samulsu.
- Un ko tu teici?
- Teicu, ka ticu. Pareizāk sakot teicu vnk ‘ticu’.
- ..
- Neviens nevarētu runāt tik monotoni par nāvi. Un arī nesmieties par to dārzeņu čali, vai Poteru apspriešanu. Tas bija stulbi. Un vēl es zinu…
- Ērik?
- Es tepat.
- Ko tu zini?
- Es zinu, kā tas ir iespējams, ka tu man piezvanīji. Pareizāk – kāpēc.
- Un kāpēc?
- Tu zini, kā cilvēki nekad nedomā par pašnāvību pa īstam, kamēr viņi par to tiešām nedomā. Es gribu teikt, ka daudzi runā un domā par to, ka varētu vnk čiks un viss. Bet nesaprot, cik ļoti tas būtu čiks un ka viņi nemaz nav spējīgi/gatavi.
- Āha.
- Nu lūk. Es biju gatavs.. Esmu.. Biju.. Ai, vairs nezinu, bet es gribēju to izdarīt. Pa īstam. Parīt.
- Un vairs negribi?
- Nevar saprast. |
|