aizvakar biju kino (tajā neprātīgi dārgajā ar spoguļtualetēm un asiem pagriezieniem - tev, nabaga cilvēkam, ļoti vajag čurāt, bet sanāk ieskriet ar pieri spogulī, jo orientēties aizspogulijā vēl nav sanācis), bet nekādu lielo iespaidu tas neatstāja; šķita, ka bija labi. vēl - man sasodīti žēl, ka tie amazones meži deg. kāds ir nocirpis pļavu pretim manam logam, un tagad tur var sēdēt un vienkārši visu dienu skatīties, kā pa šoseju brauc mašīnas, turklāt tajā trulajā blenšanā ir kaut kas savādi patīkams. tas, protams, ir vienādi abos virzienos un tagad no šosejas A5/A9 var redzēt arī manus logus. kā reiz, kamēr rakstu, ir tāda sajūta, ka tieši šajā posmā viņi visi drusciņ piebremzē. vēl - vienu dienu sēdēju kafejnīcā uz brīvības ielas, dzēru piecdesmit upeņu balzama, un pie galdiņa, velkot līdzi milzīgu koferi, pienāca pajauns džeks, paprasīja, vai drīkst ar mani iedzert, un nosēdās, nesagaidījis atbildi. viņš piebāza man pie sejas savu ukrainas pasi - man šķiet, ka viņu sauca Dmitrijs, bet man vienmēr bijis grūti atcerēties slāviskus vārdus - un teica, ka man jābrauc ar viņu. vai kaut ko uz to pusi. Dmitrijam bija, pirmkārt, acīmredzamas problēmas ar alkoholu, otrkārt, ar izrunu. "почему твои глаза такие грустные?" viņš vaicāja, un, demonstratīvi pielika pirkstu pie savas rozīgās acs, pastiepjot plakstiņu uz leju. īsti nezinu, ko viņš ar to gribēja pavēstīt, bet secināju, ka trešā Dmitrija problēma ir asinsizplūdumi. otro reizi viņu redzēju tās pašas dienas vakarā, kebabnīcā, nu jau bez kofera. sasveicinājāmies. nu, tas arī apmēram viss. gribās klausīties (krievu) pankroku vai elektroniku.