Dārgais internet, šī ir otrā diena, kad man stipri sāp galva, vairāk aizmugure un aiz acīm, temperatūras un klepus nav, kakls nesāp, asinsspiediens normāls, varbūt mazliet pazemināts (apmēram 80 vai 90 uz 60 vai 70) . Ibumetīns, tempalgīns, paracetamols nelīdz, analgīns palīdzēja uz brīdi, bet nu sāpes sāk atgriezties (tomēr vēl spēju padrukāt muļķības uz klavietūras, nevis trīcēt gultā). Man ir aizdomas, ka tas ir uz nervu pamata. Runājot par to, es vispār visu dzīvi esmu ļoti slikti panesusi ikdienas stresu, ja tā var teikt. Jocīgākais, ka ar notikumiem, ko tipiski dēvē par "stresainiem", piemēram, eksāmeni un darba intervijas, man konkrētajā brīdī vai dienā problēmu nav - es vienkārši aizeju, izdaru un dodos prom (vēl man šķiet, ka man patīk sev un citiem tēlot to, ka man, redz, nav bail). Problēmas ir ilgi pirms vai reizēm pēc tam - tiek traucēts miegs, elpošana, parādās neracionālas bailes un nedrošība - un visam pāri visizteiktāk ir bailes no nāves - parastās situācijas, teiksim, braucot autobusā vai ejot pa ielu man pēkšņi paliek bail nomirt. Varbūt tāpēc pēdējās dienās sapņos redzu, ka Berlīnē laužos iekšā skvatos, ganu aitas vai vācu aprikozes Spānijā - jebkādi atbrīvoju sevi no bailēm. Varbūt man vienkārši vajag krietni palielināt savu fizisko slodzi, ēst veselīgāk, kaut kā pārprogrammēt savu domāšanu uz to, ka viss tas uztraukums nav tā vērts? Es jau cenšos, bet man nesanāk.

Sāku par to domāt, jo šīs nedēļas "Sestdienā" izlasīju, ka stress, ja īpaši izteikts pusmūžā, var samazināt smadzeņu apjomu un novest pie plānprātības. Jā, jā, vajag mazāk lasīt žurnālus, bet gandrīz katru dienu dzīvot ar trauksmi tāpat nav patīkami. Patiesībā, tur bija arī vairāki citi interesanti raksti. Pirmkārt, intervija ar Ingu Baušķenieku par jauno "Dzelteno pastnieku" albumu (es nemaz nebiju ievērojusi, ka ir "Bolderājas dzelzsceļš" ar s, nevis vienkārši "Bolderājas dzelzceļš") otrkārt, intervija ar latvieti, kurš Oksfordā mācas sanskritu, treškārt - raksts par Porto. Gribu uz siltajām zemēm. Nē, vispirms gribu, lai nesāp galva, un tad.