Tas ir sods, un es pat zinu, par ko.
Tātad, īsumā par šodienu:

Pirms neilga laika tika nopirkts jauns dators. Izrādījās, ka tas nolādētais veikals ir man iesmērējis brāķi, kurš izslēdzas pēc trīs sekundēm. Jānes uz servisu OTRO reizi, jo tas it kā tika salabots. Es patiešām negribu cibā lamāties, toties es tos neliešus pamatīgi nolamāšu pēc brīvdienām. Kas tas vispār par lohu servisu?

Darbā atsitu degunu pret plauktu. Pampums sāk atiet.

Esot jau tālu prom no brīnišķīgās zvēru iestādes, sapratu, ka esmu tur aizmirsusi daudz pārtikas un man ļoti gribās ēst.

Braucot pakaļ ar riteni, visu laiku priekšā no sazin kādām bedrēm izauga mazi čigāni ar pretīgiem, melniem boss maisiņiem. Es viņus nolamāju (kam noteikti sekos neveiksmes nākotnē) un, esot jau gandrīz tilta pakājē, ritenim nokrita ķēde, samazinot bremzēšanas iespējas. Mani drusku notrieca.

Esot pie vilciena sliedēm, par laimi atcerējos pasažieru vilciena akciju par mūziku austinās un drošību. Tomēr tas netraucēja ritenim aizķerties aiz sliedēm un man - piezemēties garšļaukus.

Bet tas vēl nav viss!
Berot piparus uz kartupeļiem, izrādijās, ka piparu trauciņš nebija līdz galam aizskrūvēts. Puse trauka satura izbira uz mana ēdiena. Tas bija pēdējais piliens kausā - kartupeļus apēdu gandrīz raudot.