Man patīk tā gandrīz pilnīgā maņu paralīze, kas ir foto laboratorijā - jāpaļaujas uz blāvu, sarkanu gaismu, tausti un ķīmiju. Tikai es un tumša telpa. Nekādu ierīču, neviens nevar sasniegt. Telefonu nedrīkst - var netīšām izgaismot foto papīru, tas ir ļoti jutīgs. Kad esmu tur, arī laika uztvere mazliet mainās - saprotu, ka pārsvarā visu laiku apziņā kaut kur steidzos, un, kad sienas pulkstenī ir jāskaita divas minūtes, tās liekas kā veselas septiņas. Mums tur ir disku kolekcija, uzliku Lou Reed - Berlin. Pirmo reizi klausījos, burvīgs albums, man tikai nepatika bērnu raudas. Viņu kliedzieni atbalsojās pa telpas stūriem, kamēr uz papīra lēnām parādījās cilvēki, lietas un vietas (starp citu, arvien gribu aiziet uz to izrādi).

Rīt viena braucu uz Daugavpili.