Kails ķermenis patiesība? Nezvērs! Ceļos tā priekšā lokos un klanos, tā patiesība mana vienīgā tur metru no manis atdusas. Varbūt, ak maldos bet jūtu ka mīlu, šo tik pazīstami nepazīstamo kailumu Tavu. Tomēr pieļauju iespēju ka tie tik naksnīgie māņi un kailums vien mana prāta iedomu tēls aukstumā ziemas, kad siltumam pretī tiecas visa būtība. Kad zālei zem sniega siltāk par cilvēku kažokā, jo tā seja ir kaila, vaibstos samanot patiesās sāpes. Tās viena, ak raudi dvēsele mana šovakar pēc laimes un dieva.

Aizlīdu mēnesim aizmugurē, paslēpties. Skatam pavērās mēness mugurpuse, tukša un tumša, bez romantiskām notīm vai aukstuma dārziem ziemas spelgonī. Tukšums un klusums, nevienam neredzams miers, vismaz daļa manis netiek raustīta, pamanīta un mēģināta pārmainīt pēc citu vēlēšanās, jo aizmugurē nokļūst nepazīstami, bet tik ļoti zināmi kosmonauti.

Pieminot izrādītu savu nepatiku, stimulē svešo interesi par tās cēloni.

Nepiesprādzēties nedrīkst, apdraud dzīvību. Smēķēšana nogalina, rada dzimuma mazspēju, izraisa sirds un asinsvadu slimības. Alkohols ir kaitīgs. Narkotikas kriminālnoziegums. Nepasterizētu pienu nenopirksi ja vien nav vecmāmiņa laukos. Gaļai ir derīguma termiņš un cūku drīkst nokaut tikai sertificētā kautuvē. Viens putns saķēra gripu iznīcinām visu sugu. Gripas pandēmija – desmit slimnieki valstī, visi izveseļojās. Nedrīkst, kaitīgi veselībai, bīstami, noziegums, grēks, aizliegts, izlietot līdz...  Nez vai kāds ir apkopojis statistiku cik ir ar likumu noteiktu aizliegumu, cik ar MK noteikumiem, cik ar ES direktīvām un regulām? Cik baznīcas, un cik sabiedrības? Vienam cilvēka mūžam par daudz aizliegumu. No kā tie pasargā? Cilvēku no cilvēka? Vai varbūt lētāko agregātu no pāragras salūšanas? Valsts katru gadu aprēķina cilvēka amortizāciju, ko vēlāk izmaksā pensijas pabalstā, ja vien agregāts izdzīvo līdz tai.

Sviests ne? :)

Es negribu piesprādzēties, apzinos, ka apdraudu savu dzīvību. Gribu smēķēt, jo tas man sagādā baudu, ali arī nogalina un rada dzimuma mazspēju. Man garšo viskijs, lai kaitīgs, toties reibums sniedz aizmirstību un paģiras. Narkotikas? Katra brīva izvēle no kā kļūt atkarīgam. Gribu rūgušpienu ar kanēli un cukuru, lai arī varu dabūt sarejamo. Izaudzēto snuķi pats bērēt, cept aknas un ieraut šļuku šņabja. Kūpināt alkšņa malkā. Un no zarnām veidot asinsdesas. Kāpēc neļauj dzīvot kā es gribu? Kāpēc tik ļoti rūpējas par mani, par manām interesēm, tai pat laikā konstatējot graujošo statistiku, ka cilvēki nejūtas laimīgi, cilvēki nodzeras, cilvēki pazaudē mērķi strādājot, cilvēki... Kam izdevīgi?

Krīt koki
un zari negrib degt!
Tie klusi sīc
Pēc dzīvības un vēja vēdām kauc
Tie brīvi bija, nu gāzti, miruši...

Pirms daudziem gadiem mani iepazīstināja ar sievieti, sauksim par Beati, precētu, ar bērniem, un tomēr pirmais ko izdarīju – noskūpstīju. Pēc tam bija divas burvīgas dienas un viena kaislīga nakts, bez mīlēšanās. Tagad jau vairākus gadus vienā un tai pašā mēnesī tiekamies, runājam, smaidam, koķetējam, varbūt pūlī nevienam neredzot skūpstāmies un atvadāmies atkal uz gadu. Tā ir skaisti, neparasti.

Kādu laiku atpakaļ darba jautājumos nācās kontaktēties ar meiteni, kurai ienākot birojā muguras smadzenes (un zemākās smadzenes) sāka alkt, bet viņa bija un vēl joprojām aizņemta. Nesen dzērām kafiju un meitene izteica domu, ka varbūt vēlāk mēs varētu... varbūt. Pajautāju - esmu Tev rezerves variants? Vai vienkārši Tu zini, ka pēc laika mierpilnā mīlestība nespēs pilnībā Tevi aizpildīt?

Sen atpakaļ sacentos ar puisi dēļ burvīgas būtnes, viņa izvēlējas stabilitāti. Tagad sūta man ziņu, ka redzot sapņos, tādos par kuriem nerunā publiski. Vai tiešām?

Ir grūti nostāties pie vienas zvaigznes ja debesis ir ar tām nosētas, gribas tās visas apskatīt, iepazīt.

Viltus sajūsma noveco kopā ar Tevi...

Tik daudz cilvēku, un katram sava aizraušanās, savs prieks par ko smaidīt un asaras arī savējās. Mēs salasāmies slēgtās un atvērtās kopās, sadalāmies par interesēm, sapņiem, ilūzijām un sāpēm. Ieraušamies dzīves plauktiņā un esam laimīgi. Vismaz lielākā daļa. Melos tas, kurš teiks, ka tā ir ilūzija, vai sēdēšana vienā noteiktā plauktiņā nespēja ļauties kam vairāk, jo nav daudzu, kuri izvēlējās piespiedu kārtā.

Noliedzot savas esības laimi, runājot par esības sāpēm es atzīstos, ka esmu mazohists. Viens no tiem, kuri izmisīgi visu savu apzināto un arī neapzināto dzīves laiku meklē savu kungu, savu sadistu. Vai tā būtu mīlestība, vai darbs, bet varbūt klusa vientulība un nekā nedarīšana. Kādam māksla, mūzika, dzeja. Esat pamanījuši, ka reti kuram no mazohistiem izdodas tā pa īstam pakļauties, izbaudīt šīs esības sāpes? Pārsvarā tikai interesants cilvēks, kuru šad un tad var satikt, parunāt. Ar laiku apjaust, ka viņš maļ vienu un to pašu košļājamo gumiju jau trešo gadu. Varbūt mazliet no citas puses, bet doma palikusi nemainīga, bez attīstības, jo viņš nav atradis savu sadistu. Viņa esība joprojām ir sāpes.

Rīta kafijas biezumi vakarā graužas starp zobiem un mēli. Garšīgi.

Gribējās pateikt ko nozīmīgu, bet vienīgais nozīmīgais ir biezumi...

Garlaicības mākti sabraukti kaķi

Pieceļas un dodas viens otra zarnas uzlasīt

Miroņu pilnas ielas, mājas un dzīvokļi. Klusuma nomāktas aizveras acis, atsaitēts žoklis, lai mute stāv ciet, sasietas rokas. Smaka, baisma tik tālu, ka dzīvo brokastis paliek aiz ēkas stūra. Nāve ir šausmas, nepieņemam, nepiedodoša. Tā dvēseli zaudējušo ķermeni loka pēc sava prāta, varbūt mēģinot iedēstīt kādu daļu no sevis, jo nebūt dzīvam nozīmē nebūt vispār. Nežēlīgi, pretīgi, bezgaumīgi un neinteresanti? Protams, kamēr tas neskar. Kamēr atgriežoties no darba neieraugi uz ielas guļošo, kamēr Tev nepazvana un satrauktā, klusinātā balsī nepaziņo, ka kāds tuvinieks, draugs bijušais klasesbiedrs, mīļākā, vai mīļākais nav sastapis dvēseles aiznesēju. Kamēr pie Tevis esot pusnomodā, pus nemaņā ierodas Veļu māte ar pārmetumu, ka neesi sen nācis sērst viņas sētā. Kamēr automašīnas priekšā strauji tuvojas divi starmeši, kuri pēc mirkļa pārtop asiņu jūrā no blakussēdētāja vēnām.

 Skumīgais nomāc, skumt neviens negrib, bet skumjas pavada mani, jo bez tām neprastu priecāties. Bez tām neprastu mīlēt un klausīties stundās, sekundēs, smaidos un asarās.

Kad izžuva straujš strauts varēja salasīt gludi nopulētus akmeņus, ieraudzīt tukšumu, kurš palicis pēc, kad ūdens bija aiznesis prom to ko cilvēki, vējš un gadalaiki bija sabēruši tajā.

(  The Lord is in throne*!  )

Es nokāpu lejā. Te krietni vien labāk. Starp milžiem ir milzīgas ambīcijas un tie paši sīkumu, kas lejā. Tikai te tie ir patiesāki, atvērtāki. Tur augša katrs (tai skaitā es) no sevis iedomājāmies un domājam vislielākais milzis esam, vai vismaz vislielākā milža tuva persona, kurai ir vara. Tomēr nepamanīju, ka strīdos par sīkumiem, par kapeikām, kā vienkāršs ubags.

Un ubags ir labāks, jo neslēpjas aiz sarunām par Dievu. Tas pastiepis roku klusē, jo par Dievu nav jārunā, tam vai nu jātic vai jāaizmirst. Pitagora teorēma šeit nederēs.

Dubļos nobridies metāla savācējs apkrāps par kilogramiem, bet vismaz acīs skatoties. Šeit lejā ir sava viltība, bet cilvēcīgāka, tā nav kliegšana uz pakalpojuma sniedzēju un ielīšana klientam tumšākajā vietā bez ziepēm. Varbūt tā ir nauda, kas dara mūs inteliģentus, rada vēlmi būt labākiem, nepatiesākiem nekā jau esam? Vieni vienīgi jautājumi un meklējumi, dažreiz ar atbildēm, savukārt brīžiem ar papildus jautājumiem.... Dzīve ir dīvaini skaista...

 
 Šodien viens puisis par kraušanu piecu stundu garumā saņēma vienpadsmit latus un bija laimīgs, līdz neiegrozīju viņam, ka par tādu naudu neviens nebūt pirkstu pakustinājis.... Cik dažreiz maz vajadzīgs, ja nepazīsti dzīvi.... bet varbūt viņš to pazīst un izprot labāk par mani?

  ( Sieviete, vai varbūt Sievietes daudzskaitlī? )

Vēl puse aknas vesela
Un plaušas kilometru noskriet spēj
Pat mati ir
Nav alus vēdera
Ak, preci mani daiļava...