|
Mar. 14th, 2007|10:24 pm |
Es iegāju lielveikalā, tas vairs nebija kā toreiz pirms gadiem piecpadsmit vai pat divdesmit, kad kaimiņš bija gatavs tikko saldējamā letē veco perētāju kārno miesu dēļ padarīt miesa grēku pie sava kaimiņa. Kurs smakas lika aizmirst par izsalkumu un atcerēties nelabumu, un kasiere pie tukšās kases neticēja ja teicu, ka papirosus pērku tēvam, vienkārši nedeva. Atceraties kā vecāki grieza talonus no lielajiem kartona palagiem, lai saņemtu cukuru, šņabi traktoristam, kurš par to uzara mazdārziņā kartupeļu vagu tiesu? Jau toreiz lielveikali bija dalīti – gastronoms, maizes veiklas, piena un dārzeņu veiklas. Tikai toreiz pārejas nebija nosegtas ar stiklotiem jumtiem, bet bija jāiet pa lietu un dubļiem? Toreiz prata novērtēt esošo no izvēles neesamības.
Tagad ieeju lielveikalā paraugos uz kasēm, vai garas rindas, ja garas dodos uz nākošo ap stūri. Ja tomēr ieiets, vispirms sagaida saimniecības preces, zeķes un pat televizori, tad maize un piena produkti, tālākā galā iesprostoti plēvēs manī noraugās liesi karbonādes gabali, cepetis nosmacis bēdīgi skatās. Viss tik garšīgs un iekārojams, bet mans iepirkumu groziņš tukšs, nespēju aptvert ko vēlos. Augļu jūra no zemēm par kurām stāsta televīzijā no reklāmas brīvajā laikā. Alkohols, neko par to nenopirkt, bet vismaz sniedz aizmirstību. Sulas un kafijas, konservi mana dienišķā maize. Grāmatas visbeidzot un žurnāli tik glancēti...
Vienaldzīga kasiere, kura nogurumā nemana ne paldies ne lūdzu...
Sentimentālisms laikam tas saucās.
Ķieģelis mans draugs
Tas klausās sienā iemūrēts
Tam nerūp jūtas manējās
Tas smejas piesarcis |
|