Mehāniskas kustības lietū

Iekšā un ārā

Durvis samirkst

Pievemtos pagalmos

Baložu mēslotos bērniņos

Aizdirstās trepēs

Vai nav vienalga kur

Skūpstāmies?

Mīlestības nav

Un romantika nevietā

Luksoforā sarkanā gaisma spēlējas

Joko, līdz iekrītam

Precamies, šķiramies

Aizmirstam

Raudam, smejamies

Zvaigznēs raugoties

Skumstam, sāpēm ļaujamies

Tu nesmejies, tikai ar acīm pavedi mani

Tagad savādāks...

Lūgties uz ceļiem pēc mīlestības, būt jaukam un censties apmānīt Tevi un sevi!

Mīlestība aiz stikla, sterila mīlestība...

Uzrāpies kalnā, ja vien kādu no Latvijas pauguriem var tā nosaukt, apguļos  un veros zvaigznēs stāstot Tev par sevi, jūtām. Nezinu kāpēc. Var jau būt ar cerību, ka stāsts liks atgriezties. Maz ticami. Varbūt tikai tāpēc ka gribu kādam izstāstīt. Bet varbūt, lai aizpildītu tukšumu starp mums, mūsu ķermeņiem.

( zudušiem sapņiem )

Rudenīgas saules rietā

Mirstoši taureņi vēderā

Apstāsies drīz

Miers un klusums

Pavadoņos nāks

Sen Tu teici no klusuma

Par saulrietiem bruģakmenī

Karsušām ielām un asiņu tērcēm

Tik sen Tava balss ielauzās manī...

****

Asinīm klātu bruģi pret rītu

Sētnieks sestdienā slauka

Uzlasa kaislību lauskas

Nedzimušu bērnu paliekas

Gumijotos zārkos miskastē ber

Tāda atmošanās pasaku princesei

Pirmās nakts beigās

Veros vārdos kuri no lūpām nokāpj

Tie glāsta viens otru, melo

Žēlo un mīl

Vārdi kā Narcis

Mīl vienīgi sevi un sāpes savas

Ko pavasarī rozā brillēs sēj

Lai rudenī lietū kristu

Lāses zem plakstiņiem

Lai man šķistu, ka raudi

Es celtu un nestu

Siltos palagos guldītu

Čukstot mīlētu kailumu

Rīta miglā izgaistu...

aizmirsti lukturi pretī saulei

vāri gaismu dzen

cerībā ka pamanīs – nemana

garāmgājēju skati citur vērsti

skūpsti sniegti citiem

un mīlestība...

kam tā vajadzīga?

Rītausmas miglā liecas zālājs zem ķermeņu kaisles, zem pieskārieniem mazliet raupjiem, satrauktiem. Mazliet neprasmīgiem, bet varbūt pārāk steidzīgiem, lai atkailinātu Tevi, lai varētu pieskarties, pirms Tu apstājies pasakot „Nē"! Es apstāšos, bet tik man patīk vērties, Tevī kad ķermenis Tavs ilgojas kaisles, kad lūpas mazliet pavērās, elpai maziem riksīšiem skrienot ārā un iekšā... Man patīk Tavas puspievērtās acis un sviedru pilieni uz pieres, tik vienkārši tomēr tik skaisti. Tavs vēders ir burvīgs un krūtis, lai arī dienā Tu pārdzīvo un vēlies tās pārveidot, es mīlu, jo tās ir Tavas, jo pieskaroties Tu notrīsi.

Tikai viens jautājums neliek man miera, kāpēc Tu tik tāla...

Zem riteņiem pazib dzīvie

Samalti gaļas salātos

Ko pasniedz ceļmalas krogā

Pie pusdienu galda

Skumju logi, tukšām acīm

Pielijušās ielās bez dvēseles

Verās

Vēja zaros apsēdies

Klusi šūpojos un gaidu

Kad nāksi tu lai pieskartos

Klusums pirms vētras, aizvērtas acis, ir patīkami sajust auksto stingro tēraudu pagalvī. Lēni, nemanāmi uzrodas vibrācija, un ausīs ielaužas metāliska skaņa, līdzīga kā tā kura pavada mūs visu dzīvi. Skrienoša, bez apstāšanās, bez pieturām, tikai ar samazinātu gaitu remonta vietās, kur ātruma ierobežojums, vai nav piespējams paskriet. Tad skaņa pārtop troksnī, vibrācija drebēšanā, un pakausis lēkā katru reizi ar vien sāpīgāk atsitoties pret tēraudu. Visbeidzot neiztur bungādiņas... Bet tad jau mirklīgas sāpes, vēlēšanās dzīvot un klusums, mūžīgs klusums.... Vilciens aizskrēja tālāk...

Mirgo pasaule aiz loga

Aiz stikla drošībā es esmu

Bez pieskārieniem sāpīgiem

Un luksofora regulētāj gaismām

Tik viens ar ainavu no sāpēm

Tik viens ar ainavu no mīlestības stāsta

Bez sāpēm...

( nevienai )

Aiz klusuma paslēptiem vārdiem

Tik vāriem un maigiem

Ar zaudētu ticību sevi

Par saulrietiem čukst

Atmiņas miglājā tītiem

Vīrs reiz stiprs

Nu padevis

*****

Asaru logos putni sitas

Asinīm rasojot acīs

Austo gaismai 

Krīt un mirst

( *** )

Sākums kopā ar saules rietu

Mākoņos paslēptās zvaigznes krīt

Durvis ir vaļā, bet Tu nenāc

Akmeņiem ilgas dāvātas tiek

Beigas pret rītu

Kad asaras zirnekļa tīklos mirdz

***

Tev klasiskās mūzikas koncerti

Balkoni bagātu ļaužu

Zem balkona tumsā

Pēc glāzītes sīvā kad saucu

Tu zvaigzne kas mana

Tik tāla un spoža – nesaprasta