Tu neesi viens

Kopā ar tevi vilku bars

Zirneklis starp logiem

Bez gaisa, bez elpas

Saules staros sauļojas

Aizvēja zaros ēna šūpojas

Klusis stāstot par bijušiem tēliem

Ko vadījusi pēdējā gaitā

Zārkotos svārkos

Klusuma nogalināta ticība

Dievs nerunāja!

Cilvēka izkārnījumi trepēs,

Vienaldzība!

Nāc piesēdi, apstājies

Varbūt zvaigznes ieraudzīsim

Mākoņos!

Gliemezis samīts

Ezītis sabraukts

Maitas visapkārt

Lieliski jūtos

Nāves smaka!

( neaizmirstu )

Bezvējā pret mēnesi vērsites

Gaudot līdz ar ķēdē piesietu suni

Nesaprast kurš piesiets, kurš brīvs

Dzert vai nedzert?

Ir sievietes, kuras tikai jāpielūdz, kuras nedrīkst skart, iemīlēt. Ja vienīgi paveicas var pārgulēt. Jo viņas ir sapnis gaišā dienas laikā.

Tuvojas tas laiks, kad paņemšu pudeli wiskija un braukšu lauku vidū vērties rudenīgajā mierā un vakara miglā, kura ceļas no pagurušā zemes.  Tad ļaušu tai ienākt manī ar sievišķīgiem tēliem un atmiņām par Tevi un Tevi, par Jums visām. Domās klīdīšu gar kanāliem, lētiem un dārgiem krogiem, Tallinas vecpilsētu vai Depo pagraba velvēm, raugoties smaidos, mirkļos, kuri vairs tikai manā atmiņā.

Tik daudz siltu un tuvu, lai varbūt jau sen prom un tālu būtņu, no kurām nespēju atbrīvoties, nedomāt un nesatraukties. Varbūt par daudz?

Skaut un glāstīt akmeni

Ielas malas ubagu sist

Saulē pavērties un smieties

Ieskrieties un lēkt

Lēni grimt, bet neatdoties

Pazaudēto atrast, bet nepaņemt

Atgūt un skaut

Kopā mosties un salt

Murgot, cīnīties bezcerībā

Gliemež ātrumā sagaidīt nāvi

Un nomirt

***

Nāc piesēdi blakus

Aizver acis un slēdz

Svetaforā sarkano gaismu

Ieklausies metāla šķindā

Ieklausies kliedziena sāpēs

Baudi mirkli, kurš ļāvis

Mums dieviem būt

Izlemt mirkli

Kad cilvēki sāpēs gurst

Nāc piesēdi mirkli man blakus

Aizver acis un baudi....

Un kusums atkal piespiedies

Ar aukstām rokām skauj,

Bez saules dienai austot

Mēness neaiziet

Vien mirklis blāzmas smaida

Tas zin, ka beidzas viss

Pat nesācies...

Nevienam nevajadzīgi vārdi

Rudens vējā ar mirušām lapām

Gar acīm zib

Ausīs grauž liekulība

( izdedzis ceriņu krūms )

( <EM>H</EM> )

Šovakar silta elpa

Kā pavasaris piekļāvās

Bet domas kavējās ziemā

Pie tevis

Tās neļāvās, tas aizgāja

Vientuļi malā

Pie tevis

Pēc kuras ilgojās..

Smejieties, ja jums tā tīk, sauciet par garīgi slimu, bet savādāk nespēju, kā ilgoties pēc vēja [viņas], kuru nekad nenoķert, jo tas nemitīgā kustībā. Kā man iet? Paldies labi, darbs ļauj aizmirst skrējienu pēc vēja, pēc sapņa. Var jau būt, ka dzīve ir maldi, par kuriem pēc nāves smaidām. Tomēr, dzīvo tikai reizi un tā reize sāp, kā pote pret bakām bērnībā. Viena pote, īss mirklis, kā dzīve, kurā sapņi mēdz nepiepildīties, vai piepildoties kļūs par māņiem....

Man jūsu pietrūkst... Jūsu kaisles, vienaldzības, smaidu un vienaldzības, tikšanās prieka, un miera ar kādu aizgājāt... Man pietrūkst sapņu par Jums, un jo īpaši Tevis....

Lūdzu runā ar mani!...

Aiz aizdarītiem logu slēģiem

Es nemanīju pavasari atnākam

Vien rauties, cīnīties pēc mantas

Ar acīm aizvērtām

Pat sirdi pārdotu ja pirktu

Par rubli piecdesmit...

***

Nav starp dieviem cilvēkiem vietas

Pēc nāves tiem par klaidoņiem kļūt

Meklēt mīlestību, dzīties pēc laimes

Sapnim pavadā, kā sunītim skriet

Vēstures grāmatā, zem putekļu kārtas

Pieskārieni apglabāti

Aizmirsts it viss

Vien ierakstīs cerībā

Ka kādreiz to atvērs

Un izlasīs...

Lēni, glāstoši, bailēs pašas no savas uzdrošināšanās skart, viņas piekļāvās strauji un karsti, saprāta atrautas lēni atlaidās, lai pēc mirkļa piekļautos un tad skrietu prom. Pamodies nesaprast vai sapnis, vai tiešām viņas bija ciemos, vai tiešām divas skaistākās acis tuvojās, lai bēgtu? Sētu kārdinājumu, iekāri, bailes un naidu. Mīlestība esot akla. Tā skandē puspasaules. Tomēr kas ir mīlestība, vai viņa līdzīgi taisnīgumam - Temīdai var atļauties būt akla?

Mīlēt nozīmē redzēt visu, redzēt cilvēku patiesās krāsās pat blāvajā mēnesgaismā. Redzēt ne tikai skaisto ķermeni, izbaudīt maigo ādu un pieskārienus kaisles brīžos. Bet jāmīl arī otra cilvēka savtīgais ego – „Es". Jāpieņem otra bailes, kaislības, sāpes un neprātu, jo bez tā nav otra cilvēka, tad ir tikai sapnis par ideālu, kurš izplēnē kopā ar rīta rasu...

Ar laiku pieradinātais no pienākuma pārvēršas par apgrūtinājumu, tad garlaicīgu dzīves sastāvdaļu un tad visu nelaimju cēloni...

Tukšas pudeles šķaidīt

Kailām pēdām

Aizmirst kas labs vai ļauns

Vērties stundām tukšā sienā

Es gribu negribēt

Lai beigta balle

Paveries draugs kā smiltis lēni brist no saujas, tās izrautas no pirmsākuma, tiecas atgriezties. Paveries draugs, kā tiecamies pretī sāpēm, kā ļaujamies jūtām, kuras sadedzina, jo cilvēks ir klauns, kurš radīts dieva priekam, un sāpēm. Mūžīgām sāpēm. Vispirms uz zemes, tad ellē, jo nebūtība briesmīgāka par Dantes elli, ar moku ratiem, un daudzajiem lokiem. Nemokies draugs, ņem un pakaries. Tev uz mirkli aizrausies elpa un tad lēni izgaisīs viss...

Dēļiem aizsista sirds

Naglas starp ribām

Zilajās lūpās patvēries vārds

Klusi čukst – piedod...