snu

Tukšas pudeles šķaidīt

Kailām pēdām

Aizmirst kas labs vai ļauns

Vērties stundām tukšā sienā

Es gribu negribēt

Lai beigta balle

Paveries draugs kā smiltis lēni brist no saujas, tās izrautas no pirmsākuma, tiecas atgriezties. Paveries draugs, kā tiecamies pretī sāpēm, kā ļaujamies jūtām, kuras sadedzina, jo cilvēks ir klauns, kurš radīts dieva priekam, un sāpēm. Mūžīgām sāpēm. Vispirms uz zemes, tad ellē, jo nebūtība briesmīgāka par Dantes elli, ar moku ratiem, un daudzajiem lokiem. Nemokies draugs, ņem un pakaries. Tev uz mirkli aizrausies elpa un tad lēni izgaisīs viss...