Kopā ar lāstekām sasalt

Izkust pa pilei

( ... )

ar aukstiem pirkstu galiem skaru

vaigu tavējo

ar aukstiem bezkaislīgiem smiekliem

tu atbildēji man uz to...

Uz sienas velkot svītras vienu pēc otras, līdzīgu pēc līdzīgas, iedomājos Tevi. Pirmā strīpa tikšanās, mežonīgi skaļā klusumā. Izsmieklā pašiem par sevi un cilvēkiem klāt neesošajiem. Otrā no tās reizes, kad par lētu naudu nopirku stundu cilvēcības un ieguvu šampanieti, jo virs jūras bija bruģis, ne smiltis. Trešā par vēlīnajiem gājieniem uz cilvēku pilniem krogiem, no kuriem pēc vienas kafijas aizgājām divi, līdz nākošam kvartālam, trolejbusa pieturai. Ceturtā par vakariem septiņas reizes nedēļā, neskaitāmām kafijām un meklējumiem, Tevis. Piektā – Cēsīs, kad viņi mūs noturēja par tuviem, bet īstenībā toreiz Tu biji tālāka nekā jebkad iepriekš, vai vēlāk. Sestā par braucienu tumsā, bez mērķa, smaidiem, klusuma mirkļiem, pudeli šampanieša pirktu mazā šosejas malas benzīntankā un konfektēm ko pēc tam Tu uzdāvināji pārdevējai. Septītā par balli un skūpstu un aizliegumu to atkārtot. Astotā par skaļi izsauktu „Nē!!”, kad vienkārši gribēju vēlēt – daudz laimes dzimumdienā. Devītā par vēstuli, par to ka pelnu mazāk, par to ka atļāvos vienreiz pieminēt, ka arī bijušas attiecības pirms Tevi, par neko un visu. Desmitā – garīgi slims...

Šajās strīpās redzu laimīgākos brīžus pēdējā gada laikā, bet kad mani iznesīs no palātas pēc gadiem, sanitārs nodomās, ka esmu skaitījis laiku veselas desmit dienas...

Aizgūtnēm elpots lietus

Tik silts kā aukstākā ziema

Pievemtās vārtrūmēs

Mieru atradusi dus laime

Kāpēc cilvēki lūdz dievam piedošanu, ja tas ko mēs darām vai domājam esam mēs?

Asinīm plūstot starp pirkstiem

Siltums ienāk caur atvērtām porām

lēni krīt lāsteka pret galvu

aizveru acis, ļaujos asiņu smaržai

naidam un liekuļotam smaidam

Slīd trotuāri un ielas

Caur ubaga pastiepto roku

Birst kapeikas no saujas

Pret akmeņiem sašķīstot

Aizmirsts viss kas bijis

Piedots par maizes šķēli

Ar šņabi noskalots

Un cigarešu dūmos pazaudēts

Vien pastiepta roka

Starp pankūkām un siltu pienu

Es vēlos nodzīvot līdz beigām

No augstiem sapņiem atteikties

Par mīlestības cenu nopirkt vientulību

Bez sāpēm precēties

Un krāpt

Bet nesanāk

Jo esmu slims ar prātu

Zem bruģa redzu jūru!

***

Aiz aizsalušiem logiem

Pa palodzi dauzās asaru lietus

Tukša glāze ruma

Un sapņi tik tukši

Mironis aizmieg un sapņo

Aizmirsti visu pievem ja vieglāk

Klusē un nerunā

Ļauties un kauties

Noguris esmu...

Aizmirst...

dubļu pilnām sirdīm
triecas cilvēks pēc laimes
aizmirst jūtas un sāpes
mantā ir laime!
krējumu runcim
vājpienu līnijai slaidai
margarīns sintētisks
sviest lai lauķiem
pievemts, piesmiets, pliekans
it viss, kas svēts
garlaicības mākts cilvēks
pakārās...

Saullēktā klusi uz tilta

Ar cilpu, laipni lūgts krist

Aizmirst un sasist

Stiklu lauskās glāzes tukšās

Pievemta vārtrūmē klusumu atrast

Naktsklubu klusumā aizmirst un atrast

Viesmīles smaidā nogrimt un pazust

Pārdoties lēti par brokastu tiesu

Kafijas krūzei kūpot

Caur dūmiem cigarešu

Veroties acīs svešajās

Ļauties aukstumam ieplūst

Pazust un aizmirst

Atdodiet prātu!

Zem bruģa paslēpta jūra...

Iz klusuma pret sauli

Aizskrien zīdains putns

Jau liesmu pārņemts

Tas sadegot vēl smaida

Durvis aizveras, sniegs acis aizvērt liek

No sapņiem ledus dzelkšņi palikuši

Tu biji mans klosteris

Es mūks tajā

Bez veldzes dzinies

Ievērību tavu gūt

Nu aizeju klusi tuksnesī

Lasīt un sēt

Smilšu graudus vējā

Vakarnakt redzēju dīvainu sapni, mūks, bet Tu klosteris, kurā pielūgsmes pilns dzīvoja mans gars. Vienkāršībā un askētismā ritēja diena pēc dienas,  daudzas stundas gūstot prieku no sarunām (lūgšanām) (p)ar Tevi. Cītīgi kopjot augļu dārzu iztikai, vai klusā nostūrī ganot bariņu paplukušu kazu, vienmēr dziļi aiz acu zīlītēm bija paslēpies Tavs tēls, šķīsts un skaists, ar piekārtu zīmīti nesasniedzAmība. Tas nebaidīja, tikai tuvināja. Atturēja no kārdinājumiem, ļāva dzīvot un priecāties par to kā viss iekārtots, ka fiziskās vēlmes zaudējušas nozīmi, varbūt tikai reizēm pamostoties, kopā ar vīnu un klusu, gandrīz nemanāmu čukstu no Tavām lūpām – gribu mīlēties..

Tā Tu pamodināji mani sen aizmigušo uz pāris dienām. Bet līdzīgi kā ubags pierada pie bada un neregulāra uztura, tā pieradu pie Tevis sūtītajiem kārdinājumiem, turējos pretī, nepieskaroties.

Naktīs tikai, kad kārdinājums ir izgājis sēt nemieru cilvēku sapņos, dažreiz atļāvos sapņos grēkot, iedomājoties Tevi un pieskārienus Tev, pie smaida, acs plakstiņa, muguras izliekuma. Sajūtot Tavu siltumu izskrienot cauri pirkstiem, un līdzīgi kā elektriskā strāva tas pārņēma visu būtību, liekot drebēt, un aizmirsties. Tomēr saņēmos, modos un atguvu varu pār vēlmēm, jo nav vietas tiem, sapņiem, kuri liek domāt par Tavu smaidu, un maigajām gurnu aprisēm, un mazo tikko jaušamo vēderiņu zem bieza džempera.

Tad sapnis mainīja krāsu, viss kļuva tumšs ap klosteri, un paverot vienmēr tukšās celles durvis ieraudzīju Tevi un svešas rokas uz Taviem gurniem...

Klosteris nodega...

Kopā ar sniegu pretī zemei sniedzos

Lai izkustot ieplūst dzīlēs

Rociet dziļu bedri

Gulšos un nepretošos

Aizvēršu acis un sirdi

Rokas uz krūtīm krustošu

Tikai nesauciet vārdā, tas miris

Tagad vien līķis bez dvēseles auksts

Beriet trīs saujas, neraudiet!

Nav asarām spēka pār neizbēgamo...

Bez cieņas un kauna

Kaujam un spļaujam

Ar prieku un smaidu

Melojam un nīstam

Naudu kaudzēm grābjam

Tik raudot mirstam

Tikai pāris izjūtu un vārdu nepateiktu, kuri dara laimīgu, toties daudz izjūtu un vārdu pateiktu kuri dara mūs par cietējiem, savās un citu acīs. Labāk ciest un būt žēlotam, nekā cīnīties un būt laimīgam. Labāk sakrāt kaudzīti naudas, un nepateikt, nekā pateikt un sajusties vājam.

Jūtu kā migla nolaižas

Un mūsu porās iezīžas?

Jūti cik lēti nopērku?

Tev vienalga, nejūti neko?

Ak dievs, tad lai paliek panti

Un bungādiņas klusums plēš!

( mirklis vājības )

Uz ceļiem pazemīgs, lūdz mūks

Par grēkiem mūsējiem

Kas bij un būs

Lai lūdz!

Vismaz vēl kādam rūp!

Katrs sevī ģēniju redzam

Tik retais ākstu pamanīs

Praktiski bruģi uz zālāja klājam

Lai nesamīda to ar kājām

Man patīk šis aukstums, tas nosaldē visu. Visu silto, kas bija manī izsaldē, līdzīgi kā no asfalta pēdējo mitrumu, atstājot tikai rūgto, balto sāls virskārtiņu. Pieskaroties tai sajūt raupjumu, sajūt neko...

Pieskāriens auksts un lēts

Pirkts vārtrūmē

Aizmirstībs glāsts

Viskija glāzē!

Silta pieskāriena nogalināts

Tauriņš!

Sapluinītas vārdiem

Lūpas sāp!

Aizmirstībā krīt atzīšanās

Vien īstenību apliecināt

Sāpes spēj

Tu dzīvo, ja Tev sāp...

Man nesāp, vien skumjas

Ciemojas šovakar

Lēts vīns

Lēts itin viss

Kā piedienas no bedres kāpušam