ar aukstiem pirkstu galiem skaru

vaigu tavējo

ar aukstiem bezkaislīgiem smiekliem

tu atbildēji man uz to...

Uz sienas velkot svītras vienu pēc otras, līdzīgu pēc līdzīgas, iedomājos Tevi. Pirmā strīpa tikšanās, mežonīgi skaļā klusumā. Izsmieklā pašiem par sevi un cilvēkiem klāt neesošajiem. Otrā no tās reizes, kad par lētu naudu nopirku stundu cilvēcības un ieguvu šampanieti, jo virs jūras bija bruģis, ne smiltis. Trešā par vēlīnajiem gājieniem uz cilvēku pilniem krogiem, no kuriem pēc vienas kafijas aizgājām divi, līdz nākošam kvartālam, trolejbusa pieturai. Ceturtā par vakariem septiņas reizes nedēļā, neskaitāmām kafijām un meklējumiem, Tevis. Piektā – Cēsīs, kad viņi mūs noturēja par tuviem, bet īstenībā toreiz Tu biji tālāka nekā jebkad iepriekš, vai vēlāk. Sestā par braucienu tumsā, bez mērķa, smaidiem, klusuma mirkļiem, pudeli šampanieša pirktu mazā šosejas malas benzīntankā un konfektēm ko pēc tam Tu uzdāvināji pārdevējai. Septītā par balli un skūpstu un aizliegumu to atkārtot. Astotā par skaļi izsauktu „Nē!!”, kad vienkārši gribēju vēlēt – daudz laimes dzimumdienā. Devītā par vēstuli, par to ka pelnu mazāk, par to ka atļāvos vienreiz pieminēt, ka arī bijušas attiecības pirms Tevi, par neko un visu. Desmitā – garīgi slims...

Šajās strīpās redzu laimīgākos brīžus pēdējā gada laikā, bet kad mani iznesīs no palātas pēc gadiem, sanitārs nodomās, ka esmu skaitījis laiku veselas desmit dienas...