|
Kopā ar lāstekām sasalt
Izkust pa pilei
Jauna diena, nedzirdamais modinātāja signāls telefonā. Pamošanās, tukšuma sajūta pirms brokastīm. Kafijas apliešana ar karstu ūdeni, skatiens tualetes podā. Duša. Rīta avīze par nebūtisko, kopā ar tikko ceptām olām un remdena pārcukurota kafija. Uz darbu!
Uzvilkām saplēstos džinsus, desmit gadus veco dubļonku un apsēdāmies ielas malā, pastiepām roku pret dzīvi [pasauli], kura iet garām. Tantiņu, kur steidzoties uz tirgu novēršas nomurminot kaut ko par slinkumu. Jauniem un veciem. Skrienošiem, nogurušiem no bailēm pazaudēt esošo tik stipri, ka aizmirsuši sapņus par iespējamo. Darbs. Tas dzen, tas dod iespēju izdzīvot, tas neļauj sapņot, jo tad tas var novērsties un aiziet, bet Jūs paliekat uz ielas.
Pretējā ielas pusē kāds pārītis ātri atvadās ar buču, bez vakarējās kaisles, toties pilnu steigas, steigas nepalaist garām minūti dzīves. Nezaudēt, rauties, cīnīties! Varam, gribam! Tik stipri ka reizēm aizmirt kādēļ!?
Pirmās kapeikas saujā, paldies! Rīta steiga pamazām norimst, iestājas klusums, cilvēki piesaka ierašanos darbā sagaida dienas uzdevumus. Tad ieņem starta pozīciju līdzīgi kā sprinteri un metas kurš pirmais kā suņi pēcpusdienas saules gaismas pielietā pastaigu laukumā pēc rozā bumbiņas, vai sprunguļa, ko pametis darbs.
Un iebirst saujā vēl kapeikas, pusdienas laiks. Paēdis cilvēks – labsirdīgs cilvēks! Arī man laiks ieturēties, no Narvesena izdzen, ieiet pelmeņos bezcerīgi, kaut esmu maksātspējīgs klients. Atliek krieviete ar nezināmas izcelsmes belašiem. Viens pīpis no kā kunģis piepildās. Cigarete piededzina sāta sajūtu pēc diviem belašiem. Atkal pie darba!
Cilvēki palikuši lēnāki, vieni jau saķēruši šodienas bumbiņu priecīgi, otrie zaudējuši spēku tomēr meklē sprunguli, lai vēl pēc pāris stundām varētu mierīgi dusēt pie televizora lūdzot bērniem klusumu.
Vēl kapeikas, šodien laba diena, daudz kapeiku, varēs samaksāt kredītu par dzīvokli un varbūt par stundu cilvēcības ar kādu meiteni, kura ņemsies stāstīt par savām nelaimīgajām attiecībām ar „Lielisko”. Vakaros labāk apstaigāt miskastes ne lūgt. Cilvēk meklē izklaidi un vairs nemana lūgumu...
Dzīvoklis, duša, jaunais uzvalks un esmu gatavs doties sabiedrībā runāt par to cik smagi šodien bija saķert darba pamesto sprunguli, stāstīt par mīlestību, vai klausīties par to...
|