Dzert vai nedzert?

Ir sievietes, kuras tikai jāpielūdz, kuras nedrīkst skart, iemīlēt. Ja vienīgi paveicas var pārgulēt. Jo viņas ir sapnis gaišā dienas laikā.

Tuvojas tas laiks, kad paņemšu pudeli wiskija un braukšu lauku vidū vērties rudenīgajā mierā un vakara miglā, kura ceļas no pagurušā zemes.  Tad ļaušu tai ienākt manī ar sievišķīgiem tēliem un atmiņām par Tevi un Tevi, par Jums visām. Domās klīdīšu gar kanāliem, lētiem un dārgiem krogiem, Tallinas vecpilsētu vai Depo pagraba velvēm, raugoties smaidos, mirkļos, kuri vairs tikai manā atmiņā.

Tik daudz siltu un tuvu, lai varbūt jau sen prom un tālu būtņu, no kurām nespēju atbrīvoties, nedomāt un nesatraukties. Varbūt par daudz?