snu

Aiz klusuma paslēptiem vārdiem

Tik vāriem un maigiem

Ar zaudētu ticību sevi

Par saulrietiem čukst

Atmiņas miglājā tītiem

Vīrs reiz stiprs

Nu padevis

*****

Asaru logos putni sitas

Asinīm rasojot acīs

Austo gaismai 

Krīt un mirst

Reiz nelabais uzrunāja,

Mierpilnos sapņos,

Neesmu jau trakais,

No Filozofu ielas.

Tas solīja par dvēseli manu

Parādīt pasaules tumsu,

Smieklus un baudu,

Dzīvi kur laimes tik daudz!

Tik aizmirsa pateikt

Ka ubaga loma atvēlēta

Kurš naktīs lūdzās

Pēc smiekliem un baudas

Veroties krogos izgaismotos

No lejas uz augšu

Meiteņu kājas raugās!

Starp bruģakmeņiem

Izmesto sapņu lauskās

Vakariņas meklēt

Lēto ielasmeitu klēpī

Mieru gūt, sapņos

Nelabo gaidīt

Kad prasīs tas maksu

Par iespēju sniegot....

Grūti noraudzīties kā cilvēks pazūd, pazūd pēc paša vēlēšanās...