Klusums pirms vētras, aizvērtas acis, ir patīkami sajust auksto stingro tēraudu pagalvī. Lēni, nemanāmi uzrodas vibrācija, un ausīs ielaužas metāliska skaņa, līdzīga kā tā kura pavada mūs visu dzīvi. Skrienoša, bez apstāšanās, bez pieturām, tikai ar samazinātu gaitu remonta vietās, kur ātruma ierobežojums, vai nav piespējams paskriet. Tad skaņa pārtop troksnī, vibrācija drebēšanā, un pakausis lēkā katru reizi ar vien sāpīgāk atsitoties pret tēraudu. Visbeidzot neiztur bungādiņas... Bet tad jau mirklīgas sāpes, vēlēšanās dzīvot un klusums, mūžīgs klusums.... Vilciens aizskrēja tālāk...

Mirgo pasaule aiz loga

Aiz stikla drošībā es esmu

Bez pieskārieniem sāpīgiem

Un luksofora regulētāj gaismām

Tik viens ar ainavu no sāpēm

Tik viens ar ainavu no mīlestības stāsta

Bez sāpēm...