Ostmalas krogs kļuvis par manām mājām, no kura noraugos kā dodas prom kuģi, jūras plašajos ceļos pazūdot manu dienu darbam. Ienākošajos kuģos, nākamās dienas darbos. Lēta šņabja un sviedru smakas apdvesto fonā skanot ostmalas klaidoņu, krāvēju un matrožu smiekliem, dziesmām un ielasmeitu čukstiem par vienas nakts baudu. Aizveru acis un izsapņoju tās dienas notikumus, kura ir aizgājusi uz neatgriešanos, līdzīgi kā kuģi kad vairs nekad neatgriežas, aiz vecuma, vai jūras spēka sagrūstot, pazūdot dzelmē.

Pienāk rīts, kuģis lēni, kā jaunava pirmajā ballē ienāk pa jūras lielajiem vārtiem, sagaidījusi savu rindu, cēli paklanās sagaidītājam velkonim, pasniedz tauvu tik izcili kā labi audzināta jaunava roku, mazliet nolaižot acis, kad tai beidzot izdevies pieskarties tam pēc kā tik daudzus mēnešu ir ilgojusies. Nepārprotiet ne jau velkonis tas sapnis, bet ostmalas doki, kur kuģis var veldzēties, atgūt elpu, iegūt jaunu kravu un ticību spēkam, ka var pārvarēt jūras. Velkonis ir tikai ēna, kura kā uzticīgs suns pavada lepno jaunavu līdz krastam, tad pamet un steidzas pretī nākošai, vai to maz kāds pamana? Kad lepnā jaunava droši apguldīta dokos, no tās spožās baltās cepurēs skrien iznesīgi kuģu puikas un pirmā gada matroži, cerībā ieraudzīt tās kuras asarām acīs pirms gada pavadīja tos. Pēc tiem lēnīgā sava spēka un pievilcības apžilbinātie pieredzējušie matroži, bocmaņi, mazliet satraukti no nespējas sagaidīt tikšanos ar sievām un bērniem. Pats pēdējais trapu uz sauszemi pārvar kapteinis skumīgi smaidot, jo jūra ir tā patiesās mājas. Viņi atgriezīsies, jo jaunava mīl viņus un viņi jaunavu klusu pielūdz. Tikai tagad uz mirkli jaunava tiek pamesta, atstāta viena, pārpildīta ar kravu un tai pat laikā tik iztukšota.

Tad ir mans un manu biedru - ēnu laiks. Sviedru smakas pārņemtā līdz ar pirmajiem saules stariem līdz krēslas pēdējām stundām, man atļauts izbaudīt tuvības esību, ar sapni, pieskarties, glāstīt. Izčukstēt atzīšanos, kuru neviens nedzirdēs, līdzīgi kā nekad nesadzirdēšu atbildi tās lūpas, kurai veltīta tā. Tā jau nav arī nevienam vajadzīgā, tikai man, jo mīlu. Man tikai tas gods izkraut, iztukšot to kas sakrājies mēnešiem peldot kaislību jūrās, iztīrīt, lai būtu vieta nākošām kaislību paliekām, nākošam sapnim. Varu tai pieskarties liekot ielāpus pēc tās kaislīgās viņu nakts, kurā koraļļu raupjie pieskārieni iedūrās, radīja sūci. Tad uzpost jaunavas tērpu, un krāsas, lai atkal atgriežoties matroži iemīlētos tajā. Dažreiz man liekas, ka dzirdu, kā jaunava stāsta par sevi, par saviem sapņiem un ilgām, par vētrām, un bezvēja klusumu. Svešām ostām un zvaigznēm, kuras te nemaz debesīs nav. Tādos mirkļos iemīlos jaunavā vēl vairāk, vēl uzmanīgāk ieklausos, cenšos, lai arī zinu ka nepalīdz, bet tomēr cenšos.

Kad jaunava uzposta, uzmanīgi ienesam jaunus sapņus, ko sūta kāds bagāts vīrs savai iemīļotai aiz trejdeviņām jūrām mītošai skaistulei, ar trakā sapņiem, rakstnieka mītiem. Fabrikanta sausajiem reālitātes mirkļiem, un zemnieka sviedru klātajiem augļiem, tiek piekrauta jaunava. Kad tas paveikts, piesēžu ostmalā un čukstu pirms miega tai pasaku par sapņiem, kuri līdz ar rīta miglu tiek aizpūsti jūrā...

Tad līdz ar tumsu ierodas kapteinis, bocmanis un matroži, laimīgām sejām, jo viņu mīļotā atkal ir uzposta skaista pilna spara mesties kaislību jūrās, pārvarēt vētras raudzīties zvaigznēs...

Pieceļos pamājot atvadoties pasmaidot klusi es dodos, lai pazustu, atgrieztos mājās pie šņabja un sviedru smakā laimīgākajiem biedriem un maukām, kuras nesola, ko nevaram nopirkt...

Ja kāds pajautātu man kāpēc tik ļoti mīlot neskrienu līdz? Draugs, kādam ir jāmīl šeit, jo arī te dzīvo cilvēki, lai arī katra dienam tiem līdzīga iepriekšējai...