Garlaicības mākti sabraukti kaķi

Pieceļas un dodas viens otra zarnas uzlasīt

Miroņu pilnas ielas, mājas un dzīvokļi. Klusuma nomāktas aizveras acis, atsaitēts žoklis, lai mute stāv ciet, sasietas rokas. Smaka, baisma tik tālu, ka dzīvo brokastis paliek aiz ēkas stūra. Nāve ir šausmas, nepieņemam, nepiedodoša. Tā dvēseli zaudējušo ķermeni loka pēc sava prāta, varbūt mēģinot iedēstīt kādu daļu no sevis, jo nebūt dzīvam nozīmē nebūt vispār. Nežēlīgi, pretīgi, bezgaumīgi un neinteresanti? Protams, kamēr tas neskar. Kamēr atgriežoties no darba neieraugi uz ielas guļošo, kamēr Tev nepazvana un satrauktā, klusinātā balsī nepaziņo, ka kāds tuvinieks, draugs bijušais klasesbiedrs, mīļākā, vai mīļākais nav sastapis dvēseles aiznesēju. Kamēr pie Tevis esot pusnomodā, pus nemaņā ierodas Veļu māte ar pārmetumu, ka neesi sen nācis sērst viņas sētā. Kamēr automašīnas priekšā strauji tuvojas divi starmeši, kuri pēc mirkļa pārtop asiņu jūrā no blakussēdētāja vēnām.

 Skumīgais nomāc, skumt neviens negrib, bet skumjas pavada mani, jo bez tām neprastu priecāties. Bez tām neprastu mīlēt un klausīties stundās, sekundēs, smaidos un asarās.