Pieminot izrādītu savu nepatiku, stimulē svešo interesi par tās cēloni.

Nepiesprādzēties nedrīkst, apdraud dzīvību. Smēķēšana nogalina, rada dzimuma mazspēju, izraisa sirds un asinsvadu slimības. Alkohols ir kaitīgs. Narkotikas kriminālnoziegums. Nepasterizētu pienu nenopirksi ja vien nav vecmāmiņa laukos. Gaļai ir derīguma termiņš un cūku drīkst nokaut tikai sertificētā kautuvē. Viens putns saķēra gripu iznīcinām visu sugu. Gripas pandēmija – desmit slimnieki valstī, visi izveseļojās. Nedrīkst, kaitīgi veselībai, bīstami, noziegums, grēks, aizliegts, izlietot līdz...  Nez vai kāds ir apkopojis statistiku cik ir ar likumu noteiktu aizliegumu, cik ar MK noteikumiem, cik ar ES direktīvām un regulām? Cik baznīcas, un cik sabiedrības? Vienam cilvēka mūžam par daudz aizliegumu. No kā tie pasargā? Cilvēku no cilvēka? Vai varbūt lētāko agregātu no pāragras salūšanas? Valsts katru gadu aprēķina cilvēka amortizāciju, ko vēlāk izmaksā pensijas pabalstā, ja vien agregāts izdzīvo līdz tai.

Sviests ne? :)

Es negribu piesprādzēties, apzinos, ka apdraudu savu dzīvību. Gribu smēķēt, jo tas man sagādā baudu, ali arī nogalina un rada dzimuma mazspēju. Man garšo viskijs, lai kaitīgs, toties reibums sniedz aizmirstību un paģiras. Narkotikas? Katra brīva izvēle no kā kļūt atkarīgam. Gribu rūgušpienu ar kanēli un cukuru, lai arī varu dabūt sarejamo. Izaudzēto snuķi pats bērēt, cept aknas un ieraut šļuku šņabja. Kūpināt alkšņa malkā. Un no zarnām veidot asinsdesas. Kāpēc neļauj dzīvot kā es gribu? Kāpēc tik ļoti rūpējas par mani, par manām interesēm, tai pat laikā konstatējot graujošo statistiku, ka cilvēki nejūtas laimīgi, cilvēki nodzeras, cilvēki pazaudē mērķi strādājot, cilvēki... Kam izdevīgi?