vēl drusku elbas jeb "viss bija tik skaisti"



sagaidot mani, uz pavarda sutinājās šāda, lūk, zivs, gādāta pie vietējā zvejnieka


pagalmiņā gozējas kanoe un sērfa dēļi

chiessi ciematiņš, pilns saules un ziedu, baznīciņa

ceļš uz veikalu ved pa kalnu taku, pa priekšu kājo arhitekts

māj selgā bura vientulīga vai te ir labi apstākļi lai seilotu un sērfotu

vientuļa pludmale, mūsu mazā nometnīte

druksu rāpšanās pa kalniem

aperitivo

brokastis gultā

ar sito laivinu braukaajama gar klintiim un snorkelejaam

smiltīs te ir vairāk sirds nekā man

snorke pie laimīgās mājas




kaktuss kalnos (es te himalaju zaabakos)




ejam romantiskās vakariņās




jāizvēlas no šitām te zivīm, kadrā arhitekts un oficiante


pēc tam vēl ejam iedzert, jo, kā teica arhitekts, jāatzīmē pēdējā nakts elbā




ejot mājā, arhitekts manīja dzīvību


rīts bija skumjš

un izdzēru savu pēdējo kafiju uz saulē izbalinātā galda