braucu ar autobusu tagad uz darbu - un nevaru vien nobrinities - es tomer dzivoju vienaa no skaistakajaam planeeta Zeme vietam - varbut pasaa skaistaakajaa, man ir kalni, ezeri, bazniicu torni, sodien maakonji bija zem manis, bija pasakaini skaisti

izdomaaju, ka beigta balle laikam
nu, es negribu vinju par viirieti, es nemaz negribu apskatit saadu variantu, par spiti visam fantazijam, kas man pa galvu rosaas
nu, tapec, ka vins ir nenobriedis, infantils, gaisiigs, egoistisks, bisexuaals piedevaam un bezcerigi iemilejies sevi un nespejigs rupeties par kaadu vai vismaz konsidereet kaadu ruupi sava dziivee, draugam ta viss der un lieliski, bet virietim nee
bet es nevaru ar vinju draudzeties, kamer vins jono apkart pa randinjiem tas mani grauz, teoretiski nevajadzetu grauzt, bet praksee grauz, luuk
viena beda: paareejie cilveeki ir tik NENORMALI GARLAICIGI un nikuligi salidzinajuma ar vinju, ka es vispar ar nevienu vairs nespeeju runaat, skatisos filmas

vakar pabeidzu Everyting is illuminated, sagribejas kusturicas filmas

tikmer esmu iekavejusi darbus, bet nu - eiropa un ezeri nekur neaizmuks