kihelkonnas ieraksts uzrunāja

es savos pusaudža gados bija apaļīga, nesmuka, briļļaina, nu tur tāda maliņā sēdētāja una savas iekšējās pasaules kopēja un zubrila, un vispār cietu no visa, no kā var ciest

loģiski, ka dikti negribēju, ak mana meita turpina resnā un apbižotā stafeti
nu un tad darīju visu, lai meitai ir apziņa, ka viņa ir smuka, un arī lai viņai kāda gudrība (tāda īsta, nevis grāmatu gudrība) pieķertos, nu tur, kultūras un ceļojumu un ļaužu iepazīšanas programma 13 gadu garumā "zemes un tautas un piedzīvojumi'"

rezultāts - vai arī vienkārši apstākļu sakritība: ir smuka, gudra, sabiedriska, klases topā, puišu aplidota,, un jāsaka ļoti viedu atbildi uz katru jautājumu,, un vispār jau pati skola ir superlaba, kur visus pārdzīvojumsu novērš saknē, un ja nu kas, psihologs pieejams cauru diennakti utt

bet kas par problēmu: nav iejūtības ! smejas par visu ! nē, es nekādā ziņā nenovēlu viņai ne zekundi bēdu, bet, nu kaukā, vai nav tā, ka nedaudz kompleksu spodrina dvēseli ? ka kādreiz ir drusku jāpasēž kaktiņā vientulībā un drusku jāpārdzīvo ?