vo aizdomājos
sanāk vienmēr tāda taisnošanās par to tēva lietu: ir bērnam tēvs, dzīvo Latvijā, tiekamies šad un tad, braucam ceļojumos, viss ir labi

un tad kāds prasa: bet kam tev tas ir vajdzīogs ? kam tev tādu tēvu ? (nu respektīvi, viņš nav ideāls, piemēram nu naudas viņam nav vispār utt)
bet šādi jautājumi tak ir dumi
bērnam tak ir viens tēvs, un te ir tāda sāpīga lieta: tā kā tēvsmāmiņa mīl bērnu - tā neviens nemīlēs



(nē nu labi, mēs visi esam dzirdējuši šos gadījumus, kad patēvs ir aboslūti lielisks un "mīl kā savu" un ir arī gadījumi, ka vecāki izmet pa logu - bet tie tomēr vairāk kā izņēmumi no vispārējā )

es zinu no sevis - es citu bērnu varētu mīlēt, bet tas ir pavisam kas cits
un neviens manu bērnu tā nemīlēs kā bērna tēvs - tā nu tas ir
tas parādās sīkumos un detaļās
piemērs: bērns klepo vai sāp auss, tad celties naktī, vārīt tēju, pienu ar medu

es darītu to katram bērnam, katrs darītu

bet izjust laimi, un vēl ne tikai uzvārīt to tēju, bet kadu smieklīgu stāstu vai noorganizēt ka pūce atnes tēju un sastrīdas ar pingvīnu

nu es galīgi sapinos, ,,, viss ir sarežģiti
katram ir svarīgi zināt, kas ir beznosacījumu mīlestība
ka kāds ir laimīgs, ka var naktī celties un to tēju uzvārīt - un tas ir tikai normāli