Nuja, man ir ārprāta vientulības leveļi un ārprāta darba daudzumi

37-38 bija mani laimīgākie gadi, jocīgāki, drusku pavēlu, bet tiešām es biju ļoti ļoti laimīga, tāds mazs saulains absolūti laimīgs pleķītis
man bija viss, ko es jebkad biju vēlējusies un vairāk
es pie viņa briesmīgi pieradu
pie viņa smaržas uc detaļām un laimes viņa rokās
un tad bija visa emociju gamma pilnā sparā, ar ups un downs, un downs vairāk un vairāk, un vairāk,,

un fināls ir diezgan nožēlojams, jo diezgan galīgs un ne manis inspirēts (ok, manis inspirēts, bet)
es nespēju aprakstīt, jo tas IR mizerabls
atpakaļceļa nav, jo vienkārši nav

viss ir zaudēts, ilūzijas par nākotni, uzticība, mīlestība - viss
bija tikai fiziska klātbūtne, ko es sāku nīst, tagad arī fiziskas klātbūtnes nav, mē abi to nevēlamies

izvēle ir :) izvēle ir:
sabrukt, šnukstēt, gulēt mājā un dzert konjaku blašķēm vien
bet tad ir bažīgs jautājusm: mammu, ar tevi viss labi ?

varonīgi turēties, aizmirsties darbā, joprojām staigāt,, jā, pat slēpot

es pat nezinu, kas ir labāk, jo īstenībā man vajag kādu dienu izraudāties, savādāk jau man atkal ir vecā distonija - elpas trūkuma lēkmes, smakšana un sāpes kreisajā pusē - varu vēl vazāties pa ārstiem pilnai laimei

jā, cik bieži uz venēcijas šosejas ar 170 es aizvēru acis un domāju, ka vajag nomirt tagad, jo tik labi man nekad nav bijis un nebūs

labi,, es biju ļoti ļoti laimīga un to ļoti skaidri apzinājos,, varbūt dažiem nav bijis pat tas,, es tiešām esmu par to ļoti ļoti pateicīga,, bet tagad ir mūžsenais jautājums: jādzīvo tālāk, tikai kā ?