tā sajūta šobrīd ir tāda:

es vakarā braaukšu pie viņa
vispirms man protams jāizdraa 100 un 1 darbi
bet es nevaru neko padarīt
no ķīmiskā kokteiļa kas auļo pa vēnām un zvana ausīs

un viss liekas tik neticami
jo ir vēl labāk kā iepriekš
vēl labāk kā sākumā

nu labi viss kas VAR gadīties
sākot ar apendicītu beidzot ar mašīnas eksploziju
bet visticamāk pēc pāris stundām
es iešu cauri viņa dārza rozēm
ļoti pūloties lai neskrietu kā hipodroma zirgs