pa manam tas ir tikpat kā balsīgais c. dz tiek izrunāts kā viena skaņa. kamēr ai gadījumā ir saklausāms, ka vispirms ir a, pēc tam i.

(Reply to this) (Thread)

resp vienkārši nav tāda burta, ar kuru atzīmēt dz. citās tautās arī c pateikšanai lieto ts vai tz un tas ir mūsu c, un diez vai tāpēc viņi c sauc par divskani.

(Reply to this) (Parent)

Bērniem 1. un 2. klasē ir testi, kur jāraksta, cik vārdā burtu, cik skaņu. Ja vārdā ir divskanis "ai", tad burti būs 2, skaņa 1. Dz arī būs kā viena skaņa, bet to nesauc par divskani, attiecīgi sanāk, ka viena skaņa būts ja ir divskanis vai arī dz vai dž. Nu tā pastulbi sanāk skaidrot.
(Ar bērniem šo pārāk detalizēti neapspriežu, no vienas puses labi saprotu, ka testu rezultāti parāda spēju risināt testus, bet no otras puses man ir sajūta, ka es feiloju kā mājmācības vecāks, ja bērns nezina, to, kas "būtu jāzin'. Lai gan mājmācības mērķis tieši ir ļaut apgūt lietas savā tempā, bet tas izrādās ir stipri vieglāk, tad ja tas "savs temps" ir ātrāks nekā programma un stipri grūtāk pieņemt tēmas, kas bērnu vnk īsti neinteresē (un nav jau arī mega svarīgas).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vārdā ķerra rr tu arī skaitītu pie divskaņiem, jo divi burti? man liekas, nekāda problēma pateikt, ka tā ir skaņa, ko pieraksta ar diviem burtiem. meita droši vien jau ir redzējusi angļu valodas rakstību, kur raksta j, izrunā dž, raksta right, izrunā rait, raksta write, izrunā rait ... bērni nav tik stulbi, kā domājam.

par mājmācību nezinu. man liekas, nav iespējams visām lietām, kas bērnam nepatīk, taisīt bezgalīgus teātra uzvedumus, lai bērnu ieinteresētu. tā jau beigās tev vajadzēs varietē taisīt, lai bērns būtu ar mieru vienu teikumu uzrakstīt. es tā bērna vietā tad gaidītu, ko vēl tu izgudrosi. parasto vecāku variants ir - tev nebūs pieejas nekādiem ekrāniem, kamēr nebūsi šo izdarījis, sēdi bez ekrāna kaut vai līdz nākamgadam. kātursauca, pašdisciplīna un baudījuma atlikšana.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nav jau runa par bērnu un performancēm, tici man, tās notiek skolā, lai vismaz kautkā piespiestu bērnus pievērsties tam, kas viņus neinteresē. Savukārt, draudi kā reizi ir ātrākais ceļš kā nokaut interesi pirms tā ir radusies.
Es te vienkārši cenšos atrast līdzsvaru starp savu pārliecību, ka visam savs laiks un nav iespējams ar varu kautko iemācīt, un skolas/mācību programmas prasībām, ka pirmā pusgada divos mēnešos jāmācās tas un tas. Ja tas sen jau ir apgūts - viss ir čikiniekā, ja tas nav apgūts - arī vajadzētu būt čikiniekā, bet man kā teicamniecei izrādās to tomēr ir grūti, uzreiz sirsniņa dauzās, ka nav laba atzīme (man kā vecākam). Ticu, ka liela daļa skolotāju bērnu sliktās atzīmes neuztver kā savu spēju vērtējumu, bet nu kautkā man tā sanāk. Laikam esmu sniegpārsliņa.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet tu tici, ka ikvienam agri vai vēlu var interesēt viss :) bet mani neinteresēs elektronika pat tad, ja prezidents man apkārt dejos puķainās bumbierenēs. to zinu, jo elektronika dažādos aizraujošos veidos notiek apkārt jau daudzus gadus. šī ir zināma dilemma. bez piespiešanās es neiemācīšos atšķirt voltus vai vatus. es tos spēju labi apgūt, bet nevis at ieinteresēšanu, bet koncentrēšanos un cenšanos būt centīgai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet cik ilgi tu to atceries? Un tad tāpat sanāk ka mācies tad, kad sajūti vajadzību lai gan teorētiski tas būtu visiem jāzin kopš kuras tur klases (es arī jaucu un man šobrīd nevajag)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Individuāli bērnam var mācīt ko un kad grib, bet tas neder, ja jāmāca klase, skola vai visi valsts bērni, jo katrs ir savādāks un nevar izdabāt katram gribu/negribu. Tāpēc izglītības sistēmā apgūstamā viela ir salikta pēc tā, ko bērns uz to vecumu ir spējīgs saprast un apgūt.
Un lielākā mācīšanās pirmajās klasēs kāreiz ir iemācīties mācīties. Iemācīties piespiest sevi padomāt un apgūt arī to, ko negribās vai liekas grūti. Ja bērns saprot, ka pamācoties viņš to var izdarīt, tad tālāk jau jebkā mācīšanās ir krietni vieglāka.

(Reply to this) (Parent)

skolā matemātiku es tā daudzmaz zināju, bet tā man neinteresēja. tad vidusskolā atnāca skolotāja, kas teica - jums nebūs sekmīgas atzīmes, ja tūlīt pat neiezubrīsiet visas pamatskolā mācītās formulas un likumus. kaut ko iezubrīju, kaut ko ieskrāpēju lineālā par špikeri. rezultātā saskatīju matemātikā lielu daili un vēl tagad pie izdevības labprāt parēķinātu paralelogramu trūkstošās malas. tāpat ar to fiziku un elektroniku, nu nesanāk tur nekāds lielais saldēdiens priekš manis, bet voltus no vatiem tā kā atšķirt vajadzētu. vislieliskākās izrādes mūsu mājās par šīm tēmām mani nav motivējušas, bet ar zināmu piespiešanos es gan jau aizraktos līdz likumiem, sakarībām un sāktu tur kaut ko izbaudīt.

kad cilvēks ir piespiedies un pārvarējis sevi, tā arī viņam ir svarīga pieredze. pēc tās viņš notic sev un zina, uz ko ir spējīgs.

(Reply to this) (Parent)