Vai kas ir mainījies?
Jā, daudz ļoti...

Viņam jau sieva no pērnā gada (dīvaini izklausās_, suns, darbs, dzīvoklis, mašīna - sakārtojis savu dzīvi..

Bet es - aizgāju vēl tālāk mācīties citā pilsētā- pretēji iepriekšējam, students, nogalēs brauc pie vecākiem, nav ne vīrs, suns, ne māja, ir papagailis..

Šodien bija viņu dīvaini satikt, tas pats, kas pirms 4iem gadiem - ar suni pastaigājos pa tam pašām vietām- samulsu, pat nepasveicināju..


Viss būtu savādāk, ja tad būtu teikusi jā, nevis pagriezusies un aizgājusi, biju jauna, gribēju skriet, baudīt, dzīvot, tagad sasniegt, augt un attīstīties.. Tikai tas notiek pamazām, bez straujiem lēcieniem ar dažādu grūtību pakāpi, sprunguļiem spieķos..

Gribu saprasties ar kosmosu,jo man vajag viņa palīdzību, ik pa brīdim pazūd ticība saviem spēkiem, bet.. vēl joprojām paceltu galvu ceru, gribu iegūt to, ko sev nospraudu, arī mehu , pie kura tagad manas domas lidinās- nevis betona sienu..

Ai.. it's so complicated ...

Bet varbūt tā tam vajadzēja notikt, tikai, kas ir daļā - turpinājums sekos?..

Viss mainās.. ātri.. un ir jānoturas ātrvilcienā..