Antropoloģija un provocējošie eksperimenti
Šodien ar studentiem runājām par seksu un bija patiešām laba lekcija. Nākamreiz teicu gan, ka nekas no tā nespīd, jo runāsim par reliģiju.

Pēc lekcijas pienāca aktīvā LSA studente [kura man vienmēr klāsta, uz kādām akreditācijām un citām svarīgām sanāksmēm viņa steidzas, gluži kā es viņas vecumā] un taujāta, vai es arī nākamgad pasniegšu. Izrādās, nav runa par akadēmisko parādu, ar ko viņa šogad rēķinās, bet gan par to, ka viņas draudzenei [visticamāk, zviedros] antropoloģiju pasniedz Ķīlis un tad tajā lekciju kursā Roberts viņiem dod uzdevumus iziet ielās un tēlot (piem., gejus, mirušus cilvēkus utml.), novērojot sabiedrības reakciju. Nezinu, cik tas atbilst patiesībai, bet es teicu, ka manā lekciju kursā ar tādu lietu mēs nenodarbosimies, kaut gan viņa jau nu teicās, ka tas būtu dikti interesanti un aizraujoši.

Pietiek jau ar to, ka sociālā antropoloģija ir provocējoša un izraisa izmaiņas, lai kā to negribētos. Piemēram, tagad uzzināju, ka Raunas bartera veikals tikai pateicoties man un manam maģistra darba pētījumam [to saka tā īpašnieks] vietējo acīs uztverts par kaut ko nopietnu, ja jau «tas jaunais pētnieks te dzīvoja to laiku, runāja, interesējās». Pietiek jau ar šādām un daudz lielākām traģēdijām antropoloģijā, lai vēl apzināti un tīši provocētu sabiedrību uz izmaiņām. Turklāt gadījumā, ja ir viens vienīgs mērķis - paskatīties, kā nu būs - tas pilnībā neattaisnojas. Es ticu, ka Roberta uzdevums ir citādāks un ar citiem mērķiem. Jebkurā gadījumā man negribētos, lai pirmā asociācija ar antropoloģiju būtu tā, kas arīdzan man savulaik bija viena no pirmajām - ā, tie ir tie, kuri mācību laikā iet pa ielu un it kā izseko kādu un tad skatās, kā cilvēki uz to reaģē. Antropoloģijai nav jākaitina, bet jāpalīdz saprast cilvēku kultūrrīcību. Reizēm gan sanāk tā dēļ kaitināt kādu, tas gan, tas gan.

Studentei neaizliedzu savā patstāvīgajā darbā veikt eksperimentālu pētījumu, taču pirms tam nopietni padomājot, kāds ir tā mērķis un plānotais rezultāts. Tomēr jāņem vērā, ka parasti pētījumā no sākuma ir mērķis un pētījuma priekšmets, nevis metode, kurai tad pielāgo pētījumu.

Ja kādam ir interese par antropoloģijas traģēdijām un sekām, vērts e-bibliotēkā atrast Kentaurs XXI 27. numura rakstu "Skaidrība un kompromisi" un apskatīt tās rindkopas, kurās aprakstīts, kā antropologi centās iefiltrēties sektās, kas ticēja pasaules galiem un ar ko tas beidzās.