Es mācos
tagad vienmēr tieku aprūpēts mīļi un pūkīgi; vienās skūpstu kartītēs un
pūkvēstulītēs, kaut gan es pats aiz slinkumiņa, un nogurumā rakstu tikai mazas
kartītēs. Arī vismazākajiem un mīļākajiem vienīgumiņiem nevajag to ņemt pie
sirds un rakstīt tikai kartītes, tiklīdz jūtas mazliet noguruši un nav gulējuši.[..] No Tavām brīnummīļajām
un labajām vēstulītēm esmu kļuvis tik drošs un pārgalvīgs, ka varu pateikt it
visu. Un tas, ko es gribētu teikt vai esmu jau pateicis, nebūt nav kas nepatīkams vai
kutelīgs, es tikai negribētu aizturēt savu pāri plūstošo prieku. Tu savā mīlā
pret mani esi tik vienreizīgi labestīga, pašaizliedzīga un upurēt spējīga; ka es
šo aplaimojošo sajūtu nemaz nevaru izteikt, tā ir tik maiga, rīta dvesmiņai
līdzīga; es vienmēr pavisam dīvainā kārtā it kā baidos Tev to šā vai tā
pateikt, ar rupju vārdu aizvainot. Turklāt Tu pati garīgi esi kļuvusi bezgala
smalkāka, jau kopš tā laika, kā aizbrauci no šejienes, un es jau bieži Tevi esmu
tīri netīšām aizskāris arī citās lietās. Tā es kļuvu divkārt bikls: pret Tevi
un pats pret sevi. Un tomēr mūsu dzīvei un mūsu attīstībai ir gluži nepieciešama
pilnīga izrunāšanās un skaidrība. Vissmalkāko, visliegāko daļēji, un pilnīgi
apzināto nojautu, noskaņu un izjūtu pēdējais atlikums jau tāpat vienmēr paliks
neizrunāts. Bet tas man vairs neliekas tik baismi, jo šis pats pēdējais,
visdziļākais [jūtu] atlikums mums ir tik radniecīgs, it kā neapzināti. meklē viens
otru un papildina. Un tas mūs vairs nešķir. Bet, jo vairāk no daļēji neapzinātā
mēs pārvēršam skaidrā abpusējā apziņā, jo dziļāka un garīgāka, un bagātāka
kļūst mūsu dzīve, jo tuvāki mēs kļūstam viens otram. Bet visdziļākās mīlas
pēdējās pakāpes noslēpums starp diviem cilvēkiem ir tieši šāds: visā
apzinātajā vienam otru saprast un arī līdzi just. Šī visdziļākā mīla ar to tiek
veidota arvien dziļāka, vienmēr atjaunojas, ar visdedzīgāko tālāk augošu interesi
un ziņkāri. Šī tieksme pēc zināšanām, atziņām, jūtu viļņojuma piepildās
tādējādi, ka arvien paplašinās abpusējās saprašanās robežas līdz pat
visslepenākajām pusapzinātajām izjūtām un domu iedīgļiem, kas reizē ir slēpti it
kā dūmakā un reizē arī poētiski filozofiski. [..] Vismīļāko sirdssaldumiņ, neesi dusmīga, ka es
esmu tik briesmīgi aizklīdis, gribēju izteikties īsi, un te nu mēs esam. [..] Tā tas ir, mīļsapnīt,
un tādēļ esmu tik laimīgs, ka Tu gribi tulkot cietuma dzejolīšus, jo pēdējo
draņķi jau Tu netulkotu. Vai Tu tagad neesi bēdīga, mīļmutiņ? Ja Tu mani saprastu,
kā es to vēlētos, Tu nebūtu bēdīga, Tev taču ir puisītis, kas Tevi tik dziļi
mīl.
Raiņa vēstule Aspazijai
Slobodskā 1901. gada 5. (18.) augustā