Es mācos
tagad vienmēr tieku aprūpēts mīļi un pūkīgi; vienās skūpstu kartītēs un pūkvēstulītēs, kaut gan es pats aiz slinkumiņa, un nogurumā rakstu tikai mazas kartītēs. Arī vismazākajiem un mīļākajiem vienīgumiņiem nevajag to ņemt pie sirds un rakstīt tikai kartītes, tiklīdz jūtas mazliet noguruši un nav gulējuši.[..] No Tavām brīnummīļajām un labajām vēstulītēm esmu kļuvis tik drošs un pārgalvīgs, ka varu pateikt it visu. Un tas, ko es gribētu teikt vai esmu jau pateicis, nebūt nav kas nepatīkams vai kutelīgs, es tikai negribētu aizturēt savu pāri plūstošo prieku. Tu savā mīlā pret mani esi tik vienreizīgi labestīga, pašaizliedzīga un upurēt spējīga; ka es šo aplaimojošo sajūtu nemaz nevaru izteikt, tā ir tik maiga, rīta dvesmiņai līdzīga; es vienmēr pavisam dīvainā kārtā it kā baidos Tev to šā vai tā pateikt, ar rupju vārdu aizvainot. Turklāt Tu pati garīgi esi kļuvusi bezgala smalkāka, jau kopš tā laika, kā aizbrauci no šejienes, un es jau bieži Tevi esmu tīri netīšām aizskāris arī citās lietās. Tā es kļuvu divkārt bikls: pret Tevi un pats pret sevi. Un tomēr mūsu dzīvei un mūsu attīstībai ir gluži nepieciešama pilnīga izrunāšanās un skaidrība. Vissmalkāko, visliegāko daļēji, un pilnīgi apzināto nojautu, noskaņu un izjūtu pēdējais atlikums jau tāpat vienmēr paliks neizrunāts. Bet tas man vairs neliekas tik baismi, jo šis pats pēdējais, visdziļākais [jūtu] atlikums mums ir tik radniecīgs, it kā neapzināti. meklē viens otru un papildina. Un tas mūs vairs nešķir. Bet, jo vairāk no daļēji neapzinātā mēs pārvēršam skaidrā abpusējā apziņā, jo dziļāka un garīgāka, un bagātāka kļūst mūsu dzīve, jo tuvāki mēs kļūstam viens otram. Bet visdziļākās mīlas pēdējās pakāpes noslēpums starp diviem cilvēkiem ir tieši šāds: visā apzinātajā vienam otru saprast un arī līdzi just. Šī visdziļākā mīla ar to tiek veidota arvien dziļāka, vienmēr atjaunojas, ar visdedzīgāko tālāk augošu interesi un ziņkāri. Šī tieksme pēc zināšanām, atziņām, jūtu viļņojuma piepildās tādējādi, ka arvien paplašinās abpusējās saprašanās robežas līdz pat visslepenākajām pusapzinātajām izjūtām un domu iedīgļiem, kas reizē ir slēpti it kā dūmakā un reizē arī poētiski filozofiski. [..] Vismīļāko sirdssaldumiņ, neesi dusmīga, ka es esmu tik briesmīgi aizklīdis, gribēju izteikties īsi, un te nu mēs esam. [..] Tā tas ir, mīļsapnīt, un tādēļ esmu tik laimīgs, ka Tu gribi tulkot cietuma dzejolīšus, jo pēdējo draņķi jau Tu netulkotu. Vai Tu tagad neesi bēdīga, mīļmutiņ? Ja Tu mani saprastu, kā es to vēlētos, Tu nebūtu bēdīga, Tev taču ir puisītis, kas Tevi tik dziļi mīl.


Raiņa vēstule Aspazijai Slobodskā 1901. gada 5. (18.) augustā