| dzīvas domas |
[Jan. 13th, 2020|01:31 pm] |
banalitāte, skolnieciskums, 'krindžs' un 'bēbisms' ir nepārliecinošas domu gaitas pazīmes, un es varētu saspringt un tēlaini saķemmēties un uzsiet bantīti, bet mans ērtais attaisnojums ir uzsvars uz dzīvu domu gaitu pār stingu.
dienas kārtībā pirmajam jautājumam būtu jābūt domāšanas staigājošo miroņu ielenkumam un tikai pēc tam domu un valodas kosmētikai. varētu apvienot abas lietas un izteikties pievilcīgāk, bet es labāk saspringstu, lai samazinātu savu augošo lasāmā sarakstu vai pierakstītu vēl kaut ko. mazliet piespiežoties, nekoptā valodā pat var saskatīt priekšrocību kā mazāk tēlotā
laiks domāt par lietām būtībā ir sperts ārpus mākslīgi šauriem rāmjiem. Bilam Hiksam bija joks par to, ka apkalpotāja jautāja nevis ko, bet kāpēc viņš lasa, un šāds domas strāvojums sabiedrībā drīzāk ir mākslīgi varena straume. tas izpaužas, piemēram, humanitārās izglītības noniecināšanā un uzsvarā uz arodizglītību, neņemot vērā pašpilnveidi.
plašāk pieejamai domāšanai ir atvēlēts būt rīgas laikos, kur var salīdzinoši stīvi apsveikt viens otru par priekšrocību būt koptam erudītam ar sarežģītu iekšējo pasauli. nopietnākai domāšanai ir atvēlēti lietpratēju izdevumi, ko nelietpratēju sabiedrība var viegli neņemt vērā. visplašāk pieejamais domāšanas aizstājējs ir komentariāta (žurnālistu u.c.) veikums, bet tas nedarbojas bez dziļāka seguma
vienkārši lasīt un prātot prasa paskaidrojumu: vai tas ir tavs darbs, vai tu par to saņemsi atzīmi? iekšējais dzinulis nav līdz galam pieņemams paskaidrojums; tā pat ir novirze, ja savs iekšējais dzinulis ir zudis un atlikusi tikai alga un atzinības, un pret novirzēm ir vēršams kauns vai represijas
noteiktām domām var pienākt īstais laiks; piemēram, kā sāpes rosina domāt par cēloņiem. kādreiz bija laiks domāt par ģenētiku, tāpēc Mendelis tikai bija pirmais un par to neatkarīgi domāja citi; bija laiks domāt par darvinismu, tāpēc par to neatkarīgi domāja Darvins un Voless, utt. 2008. gads bija lieks iemesls domāt par neoliberālās pasaules kārtības domāšanas seguma dziļajiem iztrūkumiem, bet šo domāšanu atliek nedzīvi domas ielikteņi
visi iepriekšējie ieraksti būtībā mēģina apskatīt kādu atsevišķu mākslīgi plašā apritē uzturētu domu: pieklājības politika jeb vārda brīvības pūrisms, kas patiesībā veicina aprobežotību; turbokapitālisms; antikapitālisma bubulis; īpašo un vispārējo interešu sadursmes noliegums, u.c.
ja es varētu sasist knipi un iedvest vienu priekšstatu visiem, tas būtu tikai nostādīt domu gaitas jautājumu priekšplānā. noteiktas norādes (zinātniskais skepticisms, kritiskā domāšana, utt.) ir atkarīgas no mainīgiem apstākļiem, bet norāžu kā tādu nozīme ir nemainīga, tāpēc šī doma ir patiesais dzīvības avots, jo dzīvības būtība ir spēja pielāgoties
es apzinos, ka paužu krindžīgu patosu, un tas liek sarauties, bet nievas par to vienalga var tikai vairāk paust kaut ko par citiem. tā vai citādi, ir laiks runāt par to, kādā mērā sabiedrība virzās pāri kraujai, un cik ļoti jau šis laiks ir nokavēts. laiks mācīties, savukārt, nevar būt nokavēts, un pārliecība par to atsver neērto sajūtu, ka izteiksmes veids neatbilst brieduma priekšrakstiem. vismaz es neko neteicu par fēniksiem (putniem) |
|
|
| norakstāma iedomība 🦚 |
[Jan. 13th, 2020|03:04 pm] |
haosa ietvaros es gribu kā spilgtu norakstāmas iedomības piemēru cibā izcelt lietotāju kopu, kuras galvenais pienesums ir izsmalcinātas atsauces. man pazīstamie šīs kopas piederīgie ir vienlaicīgi nejēdzīgi domātāji, jo spēja apieties ar sofisticētiem avotiem un leksiku un šaura lietpratība liek pārmēru nopietni uztvert savus kopējos pasaules uzskatus
pamata vaina šādai iedomībai ir savas ērtās vietas pasaulē skaidrošana ar zināšanām par pasauli nevis apstākļu sakritību, bet tas neiztur kritiku ar pasaules nejēdzībām dibenplānā
apstākļu sakritības parasti tiek saprastas pretstatā ar atbildības un attiecīgi vainas jēdzieniem, bet vainas piedēvēšana par spīti patiesajiem cēloņiem kā neizvēlētiem apstākļiem ir vienkārši neizbēgama cilvēku līdzāspastāvēšanas daļa, tāpat kā katra cilvēka vajadzība apkarot savu stulbumu. tīri jēdzieniskā izpratnē neviens nav pa īstam pelnījis sodu, bet sods ir veids kā kārtot kopēju pastāvēšanu taustāmajā pasaulē
piemērots sods iedomībai ir vienaldzība pret tās baroto pasaules skatījumu, jo sevi pārmēru nopietni netveroši uzskati ir vairāk pelnījuši uzmanību. iedomīgiem cilvēkiem arī iebirst prātā sakarīgas domas, bet tas notiek drīzāk par spīti sašķobītajai domu gaitai
norakstīt cilvēkus ir sava veida svētulība, bet tā ir labākā no sliktajām iespējām. es arī pilnībā rēķinos, ka tā ir attiecināma uz mani, lai gan es neteiktu to, ko saku, ja uzskatītu iedomības jēdzienu par pamatoti piemērojamu man ārpus atsevišķiem patiesības graudiem
izplūstot klusumā (un ne pārāk labi) rodas aizdomas, ka tas tiek darīts par labu iedomātiem lasītājiem, bet vēl vajag atrunāt, ka 'norakstāmība' nav viegls spriedums, un, piemēram, iepriekš izceltās domstarpības par to, vai nacismu saukt par ļaunu būtu domājoši, ir tikai piemērs aplamībai vairākās pakāpēs, bet ne norakstāmībai
tieši pseidointelektuāļu norakstāmību ir vērts izcelt, jo slēptām nejēdzībām ir liekas iespējas kaitēt; tikmēr, piemēram, tas, ko es cibas zoo ietveros saucu par smaku, nespēj neatklāt kaut cik vērīgam lasītājam, ka māk lasīt tikai pa diagonāli.
sprēgāšanas pret iedomību ietvaros man īpaši patika šis tvīts par lohu ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) affair. līdzīgi varētu teikt, ka iedomīgs domu gājiens nešķiet interesants un varu paskaidrot kāpēc |
|
|
| bubuļvārdi: SJW |
[Jan. 13th, 2020|06:16 pm] |
viens labums no 'bubuļvārdiem' vai 'šņācamvārdiem' ir tas, ka nopietnas atsauces, piemēram, uz SJW kā cilvēku kopu atklāj piederību norakstāmi iespaidojamam pasaules skatījumam
SJW ir karikatūra ar saujiņu nesamērīgi plaši tiražētu piemēru, kas tiek pasniegti kā visas progresīvās politikas pārstāvji, lai gan, ciešāk ielūkojoties, tie ir margināli vai izķēmoti. SJW jēdziens būtībā neparādās uz skaidrotspējas, prognozētspējas vai nošķirtspējas asīm, kurās var mērīt jēdzienu lietderību pasaules izziņā. uzstājot, lai es-jē-vē definīcija tiktu paskaidrota, tā vai citādi tā reducēsies uz mēmiem, tikai izstieptāk, vairāk aplinkus vai caur mežģīnēm
bubuļ- vai šņācam-vārdi pilda līdzīgu ventiļa lomu kā 'lozungošana' tās vērtējošajā izpratnē: tās ir dusmīgas pusdomas bez dziļāka seguma, bet nošņākt ir iespējams arī saturīgu vārdu. piemēram, 'nacīguma' jēdziens reizēm tiek lietots kā pagadās, bet caurmērā pārmetums nacīguma nozīmes ārdīšanā ir ļaunticīga projicēšana "nē, tu" tradīcijā: "visi, kas man nepatīk, ir nacisti" frāze ir sagrozījums, kas trāpīgāk attiecas uz pašiem tās paudējiem
piemēram, manā lietojumā nacīgums ir autoritārā enerģija ar pēctecību vēsturiskā nacisma mitoloģijā: tieša vai pastarpināta atsaukšanās uz 'kultūrboļševismu', 'Cionas gudro protokoliem', 'zinātnisko rasismu', utt.
SJW jēdziena seguma trūkums arī nozīmē, ka tā pārstāvētā 'kultūra' nav paliekoša, un tā lietotāji mūsdienās ir vairākus ciklus atpalikuši no modes. citi piemēri šņācamvārdu mēslainē ir NPC, TDS, kukšķi, sojboji, utt.
mazliet amizants atvasinājums ir SQW jeb 'status quo cīnītājs': cīnītājs par pastāvošās iekārtas netaisnībām |
|
|
| Galileja gambīts 🌚 |
[Jan. 13th, 2020|07:33 pm] |
runājot par ventiļiem, es esmu iekarsis rakstot, jo gribu ātrāk atkauties no atlikušajām tēmām (nonkonformisms, liberālisms un otrā daļa par antikapitālismu) un nečiept laiku no cita darāmā. šis ieraksts būs maza atkāpe par nonkonformismu un Galileja gambītu
Galileja gambīts ir gājiens, kurā savādus uzskatus cenšas attaisnot ar frāzēm kā "par Galileju arī smējās". parasts pretgājiens vai pret-mēms ir norāde, ka par klauniem arī smejas
glābēja mānija ir cits saistīts jēdziens ar vērtējošu pieskaņu.
smieklīgs teiciens par aptuveni to pašu krievu kultūrā.
kopsaucējs pamatotai šo jēdzienu attiecināšanai uz nonkonformismu ir tas, kādā mērā salīdzinājums ar Galileju būtu maldīgs vai kādā mērā tā būtu novirze.
nesens piemērs vispārizplatītiem maldiem ir akmeņainais ceļš pa kuru nācās iet medicīniskajai pētniecībai, lai iedvestu sabiedrībai priekšstatu par smēķēšanas kaitējumu. tas ir īpaši zīmīgs piemērs, jo tabakas nozares (jeb īpašo interešu) loma mākslīgu šaubu uzturēšanā ir labi dokumentēta
var nepiekrist manai saziņas pieejai, bet manis paustais pasaules skatījums ir spējīgs skaidrot un veikt prognozes un nošķīrumus, un tas atsaucas uz zināšanu krājumiem ar līdzīgām īpašībām, tāpēc tas atbilst vismaz mazākajām prasībām kaut cik nopietnai uztverei
cits jautājums ir, vai uztveri neierobežo, piemēram, spēja lasīt tikai pa diagonāli |
|
|
| klučaina valoda 🧱 |
[Jan. 13th, 2020|08:08 pm] |
piesakos uz sevis gulagēšanu par 'klučainu' valodu, jo vairākas vietas šodienas ierakstos liek stipri viebties, pat ja saturiski liekas sakarīgas (piemēram, dzīvo domu jēdziens iedvesmo to virzīt tālāk)
Tviterī atklāju, ka 'krindžs' latviski ciešami skan kā 'surogātkauns'
vārdu darināšana nav tikai zīmēšanās, jo vārdi padara jēdzienus parocīgākus un pieejamākus. piemēram, latviešu valodā jau bija vārds bubulis, bet 'bubuļvārds' maina tā uzsvaru manuprāt vērtīgā veidā
"marksisms" ir labs piemērs, jo tam piemīt būtisks domu apturošs valodas lādiņš. 'antikapitālisms' var tvert līdzīgi analītisku pieeju, bet varbūt pieļaujot arī domas pavedienus, kas nebeigtos ierastā jājamzirdziņā (varbūt nē).
vairums lielo politikas pazinēju uzskatāmi nespētu nokārtot pārbaudes darbu par politzinātnes pamatjēdzieniem, un tā nav sakritība, ka pastāvošajai kārtībai ērtāki ir ietekmējami, 'pusdomu' mijkrēslī mītoši cilvēki. tas būtu interesanti, ja būtu iespējams citus izaicināt nokārtot pārbaudes darbu par kādas jomas pamatjēdzieniem, ko vērtētu abām pusēm pieņemams lietpratējs. kaut vai mēģinājums vienoties par pieņemamu lietpratēju daudz ko atklātu, jo daudziem uzskatiem ārpus interneta pļerkšķiem tādu nemaz nebūtu |
|
|