- Kārklu ģēnija piezīmes
- 5/28/19 12:01 pm
- Bija tik lieliska vakardiena, ka jutos kā ceļojumā! Un tomēr mana vēl neietrenētā acs neredzēja, ka tuvojas NOPIETNĀS MIEGA PROBLĒMAS. Pavisam muļķīgā kārtā neesmu iemācījusies izvērtēt, cik ilgu laiku prasa pāriet no viena pilsētas gala uz otru pēc dejošanas, kas jau tā beidzās vēlu. Ar to, protams, viss nebeidzās! Atnākusi mājās, apēdu milzumlielu un gardu pastas porciju un noskatījos Killing Eve pēdējo sēriju (facepalm!). Tad - nomazgāju traukus, sakārtoju visu kaķa rītdienas komfortam, sagatavojos gulētiešanai un to visu darīju tik steidzīgi, ka nereāli sastresojos. :D
Mana pirmā iemigšanas taktika - skaitīt līdz 100 (200, 300...) un atpakaļ nedarbojās nomierinoši.
Iešana gulēt uz dīvāna nepalīdzēja.
Kādas trīs Miervidu meditācijas ļoti patīkami nomierināja ķermeni, un miedziņš atnāca.
Bet kāds viņš atnāca! Nošmulējies, izlīdis no mašīnas apakšas (iespējams, bija arī sabraukts) un kopumā diezgan vājš! Naktī pārcēlos atpakaļ uz gultu, izdzēru veselu ūdensglāzi, sapņoju, ka cenšos apdzēst maksimāli mežonīgu uguni, kas traucēja mammai gulēt, šokēta atklāju, ka (pirms sapņa laika līnijas) esmu izdarījusi ko diezgan riebīgu un centos to izlabot.
Lieki piebilst, ka šodien esmu tikai mazliet mazāk miegaina kā parasti. Tagad man priekšā smagais lēmums - pamatīgs miedziņš vai lieliska deju nodarbība vakarā. - 0 commentsLeave a comment
- Pasaules labākais tirgonis
- 5/27/19 05:12 pm
- Vakar izmēģināju savu jauno gulētiešanas metodi - iedzert zāles 9 vakarā, lai tās iemidzinātu manas idejas par visu, ko vēl varētu sadarīt līdz nakts vidum. Mazliet sāpēja sirsniņa un biju nervoza pirmās pāris stundas gultā, jo līdz 2 naktī ir mans mīļākais diennakts laiks. Tomēr šodien no rīta es paspēju iedzert kafiju mājās, paēst brokastis, izskatījos labi bez kosmētikas kārtām un BIJU VIENĪGĀ NO KOLĒĢIEM, KURAI ŠODIEN NENĀCA MIEGS! Es! Es, kura parasti līdz vēlai pēcpusdienai dzīvo miega valstībā ar vaļā acīm. Es, kuras augstākā ambīcija tajā laikā ir nenokrist uz galda, nesākt krākt un/vai siekaloties, slepeni aizmiegot ar sejai priekšā pieliktām rokām (vai tualetē - ja Jums trūkst ideju, man ir vēl dažas! :D). Miedziņš strādā.
Esmu jau kādu laiku meklējusi argumentus, lai pārliecinātu sevi iet gulēt agrāk. Bez iespējas nebūt zombijam darbā šodien ienāca prātā vēl viens - man ir ārkārtīgi aizraujoša naktsdzīve! Es redzu sapņus, kas bieži šķiet interesantāki, košāki par dzīvi. Ceļoju laikā un telpā, iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, mīļojos, ļoti daudz runāju (īpaši jautri ir tad, kad pamostos no runāšanas vai gariem čukstu monologiem), lidoju, mirstu, uzvaru strīdos ar mammu un piedzīvoju tēta atdzimšanu, klausos un saceru mūziku! Miegs ir piedzīvojumiem bagāta aktivitāte, kas papildus tam vēl dod enerģiju un spēku kvalitatīvākai dienai.
Iespējams, ka gandrīz pārdevu miedziņu pat sev. - 5 commentsLeave a comment
- Standarta procedūra
- 5/25/19 04:42 pm
- Lai noturētu kaut kādu kontroli, vajag resursus. Pēc nedēļas miega badā kārtīgi, maksimāli intensīvi izgulējos un šeku reku - pārgājis raudamais, pārgājis niķītis, pārgājis psihums un iestājies miers. Nav jau tā (diemžēl!), ka debesis uzreiz laistītos gliteros, bet ar pilnu bāku viss izskatās pavisam citādi.
Var jau mēģināt apiet standarta procedūras kā es to daru nedēļu no nedēļas. Bet tad nevar cerēt uz nestandarta rezultātiem. - 2 commentsLeave a comment
- Kā Tev iet?
- 5/25/19 02:23 am
- Ja man jautā, kā iet, es tiešām nevaru teikt, ka slikti. Es braucu liftā, atspiedusi muguru pret sienu atpūšoties, eju veldzējošā, mazliet vēsā dušā, lasu labu grāmatu un pirms gulētiešanas garā, ērtā kimono uzsmērēju savu smaržīgo, labo sejas krēmu. Eju uz darbu pie foršiem cilvēkiem. Mācos un attīstos, ārstējos un terapeitējos, un kustos. Man ir labi draugi un lieliska ģimene. Nu nevaru es objektīvi teikt, ka neietu labi. Iet!
Kā Tu jūties gan ir cita lieta. Jūtos priviliģēta, bet ārkārtīgi bēdīga. Un tomēr pat tajā stāvoklī man iet labi, jo varu parakstīt te, parakstīt citur, brīvi izpausties, izdzert Čai latti un apēst dievišķi gardu kūku, parunāties ar savu labāko draugu, kas ir ļoti mierinoši pat nerunājot par mani, vēlāk atslābināt sāpju tvērienu terapijā un aizbraukt uz jūru, ja man tā patīk. - 0 commentsLeave a comment
- Counter terrorists win
- 5/24/19 11:30 pm
- Ejot pa vienu no tiltiem pāri pilsētas kanālam, redzēju ļoti skaistu, skaidru skatu ar ūdeni un kokiem. Pēkšņi (un beidzot!) es pamanīju arī savu veco labo teroristu. Man pavisam nemanot, tas iesūtījis spiegus un guvis ietekmes pārsvaru svarīgākajās institūcijās. Konkrētajā gadījumā viņš teica: "Nu kāpēc tu nevari šo just pa īstam, spēcīgāk? Tev taču būtu jābūt klātesošai! Kā tu jebko sarakstīsi.. TU NEESI PIETIEKAMI UN PAREIZI CENTUSIES."
Terorists pa labi un kreisi mētājās ar "nepietiek" un "kāpēc tu esi tik stulba", un tad es iekšēji atkal sāku dzirdēt sava sajūta bērna mantru "es gribu nomirt, es gribu nomirt, es gribu nomirt". Jautāju viņam, kas vainas, un izrādās, ka gandrīz viss. Nav laimīgs. Nav sajusts. Dauzīts par daudz un aprūpēts mazāk, kā viņam vajag. Žēl sevis!
Lielākais darbs jau izdarīts - teroristi pamanīti! Pretstatā tam, kā ar viņiem dīlo parasti, manus var uzvarēt ar lēnprātību, maigumu, pieņemšanu un izpratni, necīnoties ar spēku. Jo tas terorists ir manī, un, sevi bombardējot, nevar cerēt uz spīdošiem rezultātiem. Nevarētu teikt, ka es negribētu to daļu no sevis vienkārši izoperēt, bet tad droši vien nebūtu arī manis, jo terorista balss ir tā pati, kas mammas. - 4 commentsLeave a comment
- 5/24/19 01:07 am
- Baigi sasāpējās sirsniņa. Reizēm (nu labi - gandrīz vienmēr) visvairāk cenšoties un esot "vislabākajā vietā" izturos pret sevi vissliktāk. Zem tā spiediena, ka man pēc iespējas ātrāk un intensīvāk jārealizējas, jādzīvo pēc iespējas piepildītāka, vērtīgāka dzīve gan sev, gan citiem un vēl jājūtas labi (HA!) ir sēras - parastās.
Tas aizmirstas. Kad esmu jau uz lūšanas robežas, sāpes atver mani vaļā un tur iekšā ir melns kauliņš. Sasāpējās, jo šodien bija viena no pēdējajām Džeinas sērijām, un tur ir tik daudz ģimeniskās mīlestības vairākās paaudzēs, ka pinkšķēju pussēriju. Tik skaisti. Neticami. Man vēl tik ļoti jāmācās tā mīlēt. Un man pietrūkst tēta, lai gan es gandrīz nekad necēlu klausuli, kad viņš zvanīja. - 0 commentsLeave a comment
- 5/22/19 11:10 pm
- Terapijā runājām par manu pirms pāris nedēļām notikušo epizodi. Sajūtas, kas šķita tik intensīvas, ka atsāku apšaubīt savu psihisko veselību, viņa nosauca par ... normālām. Kad viņa paskaidroja, man vismaz viņas daļai bija jāpiekrīt. Tas, cik histēriski/stihiski es brīžiem jūtu, gan šķiet mazliet nenormāli. Tas miera trūkums. Līdzsvara zudums un iziešana no orbītas. Tas man nepatīk, to negribas normalizēt.
Pieredzes, ko atceros, kad bērnībā gribēju darīt radošas vai citas interesantas lietas, ir kā sarežģīts, lielākoties destruktīvs būris. Kad krusttēvam kā mazs knariņš teicu, ka gribu būt rakstniece, viņš sāka runāt par Tolstoju un vienīgo īstumu, kas raksturīgs viņa daiļradei. Kādas mazam skuķēnam varētu būt domas, kas jebkad attaisnotu būšanu vienā universā ar Tolstoju? Kad lūdzu mammai parakstīt apliecinājumu, ka viņa piekrīt maniem basketbola treniņiem, viņa neparakstīja, jo "nav jēgas, tu tāpat to neturpināsi, visu pamet pusratā". Dīvainā kārtā viņa bija arī cilvēks, kurš atrada manus bērnības pirmos savārstījumus, jautājot vecākajai māsīcai, vai tos sarakstījusi viņa. Gan jau, ka es biju vismaz nedaudz lepna, bet kaut kāda iemesla dēļ neatceros to ar iekšēju sajūsmu. Zinu, kas tas ir ļoti klīrīgi un paštaisni, bet ko - pat no sirds domātu komplimentu nevar izteikt bez salīdzināšanas un noniecināšanas, vienkārši runājot par labās lietas būtību?
Šodien dzirdēju tik daudz alternatīvu tiem skarbajiem tekstiem un sajūtai, ka kaut ko radošu (vai pat sportisku, klausieties!) drīkstu darīt tikai tad, ja sasniedzu xyz, par KAUT KO kļūstu, kas kā likums ir lielāks par mani, iespējams, lielākais, kas man vēl arī jāpārspēj. "Es tev jautāju par sapņiem, bet tu stāsti par ko citu, par mērķiem vai to, kas tev liekas iespējams, nospiežot to lidojumu jau pašā sākumā," viņa teica. Tā arī ir. Tiklīdz kaut kur manī parādās sapnis, parādās arī vilšanās, spriedze, sēras, dusmas un daudz citu grūti sagremojamu emociju, jo es šo sapni pārāk ātri pārkonvertēju pienākumā. Pienākumu pašvērtībā.
Gandrīz vienmēr pārsteidz mierinošie vārdi, kas viņai atrodas. Pārsteigta, iedomājoties, ka varbūt kaut kur pasaulē ir bērni, kam tādas lietas teiktas. Un bēdīga. Un dusmīga. Un vīlusies. Tā brīvā, siltā, drošā sajūta - kāpēc man tās nebija!? Viņa teica, ka šī sevis žmiegšana var atlaisties, tikai atbrīvojot dusmas. Agrāk bija tik ļoti bail sērot un bēdāties. Tagad līdzīgi ir ar dusmām. Ko es ar tām iesākšu? Kur likšu? Kur paliek dusmas bez adresāta un ar notecējušu termiņu? Un - pats galvenais - vai tās nepārvērtīsies paliekošā rūgtumā?
Mēs esam ceļojumā. Es priecājos, ka paliku, ka runājām par manu vilšanos, ka vienu no retajām reizēm pagaidīju un paskatījos, kas būs. Jūtos tik droši terapijā - gan kā telpā ar konkrētu cilvēku, gan visā procesā kopumā. - 2 commentsLeave a comment
- 5/22/19 01:56 am
- Pabesījos, nomierinājos. Tad sajutos kā stāvot blakus jūrai - pašai sev.
Šķiet, ka ikdiena kļuvusi tik neiespējami haotiska, jo man vienlaikus patīk pārāk daudz lietu (un es nevaru pagaidīt!).
Gribas rakstīt un dziedāt, un dejot, rūpēties par līdzcilvēkiem, lai ir brīva telpa un laiks spontanitātei, lasīt, meditēt, pateikties, daudz staigāt, skriet un pavadīt laiku ar sev tuvajiem. AĀ, un vēl izgulēties! Tas ir nākamais lielais uzdevums - saprast, vai iespējams šo visu pa gabaliņam stratēģiski iekļaut ikdienā tā, lai paliek vietas arī krāmu tirdziņa mistērijām (būsim reāli!).
Jebkurā gadījumā - silta duša, klēpī murrā kaķis, patīkams satraukums par rītdienas darbīgumu un miers.
*pieliec gliemežvāku pie auss - 2 commentsLeave a comment
- Darba dienu priekšvakari
- 5/22/19 12:08 am
- Bail no miedziņa, gribas piedzīvot vairāk, nepietiek dienas. Šķiet, tas tāpēc, ka vēl īsti neesmu punktā, kurā esmu harmonijā ar pasauli. Varbūt spētu aiziet mierīgi gulēt, ja:
- Tā veselīgi un cerīgi atkal iemīlētos (šobrīd neiespējami),
- Atsāktu dejot un sāktu dziedāt, un tas viss būtu tik intensīvi, priecīgi un aizraujoši, ka dvēsele justos vienlaikus izpausta un sajusta (šobrīd procesā),
- Atnāktu iedvesma vai izpratne par to, kā pabeigt kādu no iesāktajiem stāstiem vai turpināt kādu no "grāmatām" vai blogiem (šobrīd aktīvā atlikšanas procesā),
- Būtu ar cilvēkiem, ar kuriem mīlestība vienkārši ir, plūst un mierīgi stāv uz vietas. Šobrīd esmu vietā, kurā cenšos būt klāt un mīlēt tik īsti, cik vien spēju, bet tāpat jūtos kā neīstajā novadā ieklīdis latgalis. (Šis būtu iespējams, ja es random skrullēšanas vietā zvanītu savam Mākonim!),
- Atsāktu skriet (procesā: vajag uztaisīt īsto pleilisti, piesiet zirgasti liftam, palūgt, lai māsa mani izpļaukā no poģīša un tad palaiž man pakaļ suņus).
Palika sevis žēl, saraudājos. Tā kā prasītos izdomāt kādu īpaši stulbu jociņu - smieties caur asarām ir pavisam cita lieta! - 0 commentsLeave a comment
- 5/21/19 03:11 am
- Tā kā vēl aizvien neesmu sapratusi, kā klabē ielikt bildes, jāstāsta vien būs: šodien esmu nostaigājusi 0.88 km līdz veikalam un atpakaļ. 😭😭😭😭😭😭😭😫😭😫😫😫😫Arī tas tikai tāpēc, ka mums beidzās tualetes papīrs.Būšu tik ļoti iepalikusi no mērķa. Visiem mērķiem, ja atklāti. Un tomēr visu dienu pavadīt sapņu valstībā un vakaru/nakti brīvi dzīvojoties ar sevi bija jauki.Kaķis visu dienu man meta līkumu un bēga, kad paņēmu viņu pie sevis, bet tikko atkal atnāca. Uztveršu to kā tuvojošās veselības zīmi.Tik lieliski baudīt prāta randomness miegā! Ellīgi daudz sapņoju. Vienā no sapņiem biju tik dusmīga uz kādu, ka saucu viņu vārdos, kādus biju aizmirsusi, ka vispār zināju, un tad sāku viņu dauzīt. 😳 Pamodos, ar dūri dauzot gultu. Otrā sapnī kāda sieviete, kas bija pārdevusies bagātam pārim/ģimenei, pēkšņi uzzināja, ka viņi sagaida no viņas seksu ar sievieti. "I don't do that," viņa teica. "That's alright, I'm not a tourist," teica ietekmīgā vecāka gadagājuma sieviete pusceļā uz prostitūtas klēpi. Vēl sapnī domāju, cik lieliska atbilde tā bija. Sapnis pārtrūka, pirms paguvu uzzināt, kas notika tālāk, taču man šķita, ka nopirktā sieviete drīz mainīs savas domas, lai cik satraucoši tas arī neliktos.Tā lūk, brālīši. Rīt varbūt nogarlaikošos pietiekami, lai atkal savestu kārtībā finanšu ekseli!
- 5 commentsLeave a comment
- 5/17/19 08:15 pm
- Šodien ķermenis ir ļoti smags un pūkains. Hormonālais sliktais miedziņš ar sapņu sprādzieniem, svīšanu naktī un mošanos + fiziskās slodzes palielināšana mani nolikusi garšļaukus. Man rīt jāpalīdz brālim un pirmdien ir lekcijas, ko nevaru kavēt, bet acis asaro, deguns tek, kakls briesmīgi sāp un apčī. 😢 Sapirkšu kādas zālītes, atgulēšu jēgu un cerēšu uz Dieva žēlasību! Aizlūdziet par mani un apēdiet manus māršmalovus!
- 2 commentsLeave a comment
- Liels laiks
- 5/17/19 12:02 am
- Pagājis visai ilgs laiks kopš pēdējo reizi rakstīju. Šķiet, ka iekšēji vismaz gads.
Viena neiedomājami mokpilna nedēļa noslēdzās, ejot pāri Daugavai. Tilta sākumā vēl mocījos, bet nokāpu jau mierīga. Varbūt tā bija upe, varbūt pēdējā laika ikdienas sportiņš vai draugu uzmundrinājumi, bet visas briesmas pagrieza muguru un atvērās miers. Miers kā labi nobriedusi cerība. Kustīgas kājas un mīloša sirds. Piedošana - ik dienas un ik uz soļa.
Bez liriskām atkāpēm man tagad ir mīlīgi mājīgs dzīvoklis koku ieskautā, skaistā vietā, jauna iedvesma un pārliecība darbā, es šonedēļ pirmo reizi kaut kur uzvarēju (tā bija ļoti maza uzvara, bet pirmā un saistīta ar rakstīšanu!).
Ir labi. Katru rītu apsēžos pie spoguļa un saku paldies sev un dzīvei par visu labo, ko vien varu iedomāties. Jo vairāk es tam pievēršu uzmanību, jo vairāk saprotu, cik ļoti bagāta ir mana dzīve.
Ik pa laikam atceros tēta seju zārkā un ļauju sev paskumt. Mīlestība atpakaļgaitā sāp. Labas jūtas vispār tā dara. Bet es dzīvoju tā, lai tēta nāve ar savu tuvumu nebaida mani no savējās. - 13 commentsLeave a comment
- 5/8/19 12:49 am
- Šodien pēc lekcijas bez mājasdarba (kas bija viena no jautrākajām lekcijām manā mūžā!) domāju par tēmām, kuras varētu tomēr apskatīt tajā mājasdarbā (man būs iespēja to iesniegt vēlāk!). Sapratu, ka viena no problēmām ir tā, ka es konstanti esmu pārsātināta domām un emocijām, tāpēc ir grūti izvēlēties vienu tēmu un nofokusēties.
Domāju tik daudz no tik daudz skatupunktiem, es esmu lasījusi universu vēl kamēr augu no cāļa par traku, izplūkātu vistu (haha, šai brīdī jau esmu zaudējusi sajēgu tik ļoti, ka paliek jautri :D), ka katra atsevišķa tēma man nedaudz uzspridzina smadzenes un jūtas. Katra tēma ir universs.
Konstanti šķiet, ka varētu eksplodēt no tā, cik daudz jūtu. Tā, it kā manā ķermenī vienlaikus būtu vairākas būtnes - pagātnes, tagadnes, iespējamās nākotnes, upura, varmākas, glābēja, mākslinieka, shēmotāja, cilvēka, kas pamana VISU vai vismaz ļoti, ļoti DAUDZ - un tās visas justu un domātu vienlaicīgi. Turklāt dažreiz pasaule man triecas pretī tik spēcīgi, ka tas vairs nav komfortabli. Es negribētu teikt - līdz sāpēm - jo tam diskomfortam īsti nav labā vai sliktā nokrāsas, kamēr to nepiešķir.
Šīs pārsātinātības dēļ varbūt ir labi rakties. Vai vismaz neturēt lietas sevī, regulāri nolaist savām smadzenēm asinis. Jo tad ir tā, ka, no rīta pieceļoties, ir jauna diena. Ir jaunas domas. Kaut kāda daļa veco tiešām paliek izrakstītas un liekas mierā. Turklāt ķermenim ir vieglāk, jo nav nekas jātur un jāvelk sev līdzi - viss tiek izlādēts. Dzīvi var just svaigāk.
Bet es gribu atcerēties, ka, izrakstot sāpīgo, nedrīkst aizmirst, ka dzīvoju patiesi, maģiski skaistu dzīvi, ka esmu cilvēks, kurš ir skaists un brīnumains tāpat kā visi citi, ka katru dienu ir tik daudz, par ko būt pateicīgai un brīnīties. Arī tas ir ļoti rūpīgi un apzinīgi jākopj. - 0 commentsLeave a comment
- 5/8/19 12:19 am
- Kā tev liekas, vai ir iespējams rakstot sākt sajusties labāk? Es visu laiku aizrakstos līdz sāpēm. Šķiet, ka man tāpat kā zemes viducim iekšā ir lava, un, tai uzduroties, nāk ārā tikai sāpes un sāpes, un sāpes, un tās dedzina visu sev apkārt. Varbūt tās rada ko jaunu, bet caur vecā nāvi un pārāk ilgu laiku, lai tas varētu izvērsties par ko produktīvu, un es nezinu, vai daru labu, rokoties dziļāk.
Es rokos, un tur nāk ārā kosmoss, tur ir tik daudz, tur vienmēr vēl kaut kas ir, nebeidzami sāpju krājumi, daudz vairāk, kā vajadzīgs, lai nodedzinātu visu zemeslodi un pārvērstu to degošā bumbā, bet es kaut kā ceru, ka tas uguns reiz rimsies, un ārā nāks arī kaut kas cits. Varbūt būs kāds mierinājums. Bet kaut kur pavisam dziļi man šķiet, ka sāpju ir par daudz, ka tās ir pārāk blīvas, ka nav pietiekami daudz mierinājuma man vienai un tad, kad beigsies sāpes, kad būšu izrakstījusi pēdējo, tad pāri nepaliks nekas. Viss būs tukšs. Paliks tikai čaulīte. Un Tu pasaki man – tas ir labi vai slikti būt čaulītei? - 15 commentsLeave a comment
- Sajūta epizodes vidū
- 5/7/19 01:27 am
- Jau sen bija jāiet gulēt, bet atvēries portāls. Kamēr tas nebija noticis, šķita, ka visu tomēr kaut kā (apmēram?) spēju kontrolēt, vēl spēju sajust, ka dzīve pieder man un es to paspēšu izdzīvot tā, lai nebūtu viss jānožēlo. Tad bams! un es saprotu, ka jau kādu laiku esmu bijusi apsēsta un mana rīcība ir tik ļoti... bent. Kā iedauzīta truba, nepareizi izliekta kāja, nelāgs ieradums.. Viss liecas līdzi maniem robiem tādā disfunkcionālā veidā, ko es nevaru uzvarēt. Laiks kontrolēt un laiks pasāpēt laikam. Vajag pasāpēt, lai pārāk neaizlidotu kosmosā varbūt. Šķiet, ka agrāk bēdāšanās bija skaidrāka un stihiskāka. Es izbēdājos, biju skumja, tas mani norobežoja no pasaules līdz kādu dienu laiks atkal mainījās. Tagad vienlaicīgi pastāv vairāki laiki, ko kūrēju vairākām auditorijām.Man ir gandrīz 30, bet rītdienas lekcijai nav mājasdarba, jo mana apsēstība ar pasniedzēja vērtējumu ir paralizējoša. Es nevaru izdarīt uzdevumu, kuru esmu augstskolā mācījusies pildīt vismaz 4 gadus un lielākā daļa kursa biedru - necik. Man VAJAG viņam patikt, man vajag, lai viņš validē manu cilvēcisko vērtību, tajā pašā laikā es apzinos, ka ĪSTENĪBĀ VIŅŠ IR TIKAI CILVĒKS!!! un es nevaru viņā meklēt glābēju-vecāku. Bet man gribas rakstīt par to, ka visiem ir depresija, par to, kā visi (wtf?!) ir miruši vai mirst, laiks kļuvis ātrāks un nekam nav jēgas, un tad man gribas, lai viņš pamana, kā man sāp un pasaka: "wow, paij, tu esi tik daudz pārdzīvojusi, es apbrīnoju, ka tu to spēj!"UN TAS MANI ŠAUSMINA, JO ES VAIRS NEGRIBU BŪT UPURIS! Es gribu pati noteikt savu dzīvi, bet man tāpat nav tā sasodītā mājasdarba, jo man pārāk ļoti vajadzēja to izdarīt pareizi. Fakin bļeģ. Tūkstoši terapijā un zālēs, bet es brūku kopā, jo pasaulē ir talantīgāki cilvēki par mani un ir cilvēki, kuri ir forši, bet mani nepamana.Ja mani nepamana, tad manis nav. Tā vairs nav taisnība, bet viņa iekšā to vēl nezina, pareizāk, nejūt. Ja mani nepamana, tad es gribu sevi izdzēst. Šis ir tik ļoti labs materiāls terapijai, viss būs labi un es šo uzveikšu, bet man ir sāpīgi un bail, un rīt agri jāceļas, bet apsēstībām vēl nenāk miegs un gribas apēst vairāk manis.
- Current Music: Billie Eilish - When the Party's Over
- 6 commentsLeave a comment