- 5/22/19 11:10 pm
-
Terapijā runājām par manu pirms pāris nedēļām notikušo epizodi. Sajūtas, kas šķita tik intensīvas, ka atsāku apšaubīt savu psihisko veselību, viņa nosauca par ... normālām. Kad viņa paskaidroja, man vismaz viņas daļai bija jāpiekrīt. Tas, cik histēriski/stihiski es brīžiem jūtu, gan šķiet mazliet nenormāli. Tas miera trūkums. Līdzsvara zudums un iziešana no orbītas. Tas man nepatīk, to negribas normalizēt.
Pieredzes, ko atceros, kad bērnībā gribēju darīt radošas vai citas interesantas lietas, ir kā sarežģīts, lielākoties destruktīvs būris. Kad krusttēvam kā mazs knariņš teicu, ka gribu būt rakstniece, viņš sāka runāt par Tolstoju un vienīgo īstumu, kas raksturīgs viņa daiļradei. Kādas mazam skuķēnam varētu būt domas, kas jebkad attaisnotu būšanu vienā universā ar Tolstoju? Kad lūdzu mammai parakstīt apliecinājumu, ka viņa piekrīt maniem basketbola treniņiem, viņa neparakstīja, jo "nav jēgas, tu tāpat to neturpināsi, visu pamet pusratā". Dīvainā kārtā viņa bija arī cilvēks, kurš atrada manus bērnības pirmos savārstījumus, jautājot vecākajai māsīcai, vai tos sarakstījusi viņa. Gan jau, ka es biju vismaz nedaudz lepna, bet kaut kāda iemesla dēļ neatceros to ar iekšēju sajūsmu. Zinu, kas tas ir ļoti klīrīgi un paštaisni, bet ko - pat no sirds domātu komplimentu nevar izteikt bez salīdzināšanas un noniecināšanas, vienkārši runājot par labās lietas būtību?
Šodien dzirdēju tik daudz alternatīvu tiem skarbajiem tekstiem un sajūtai, ka kaut ko radošu (vai pat sportisku, klausieties!) drīkstu darīt tikai tad, ja sasniedzu xyz, par KAUT KO kļūstu, kas kā likums ir lielāks par mani, iespējams, lielākais, kas man vēl arī jāpārspēj. "Es tev jautāju par sapņiem, bet tu stāsti par ko citu, par mērķiem vai to, kas tev liekas iespējams, nospiežot to lidojumu jau pašā sākumā," viņa teica. Tā arī ir. Tiklīdz kaut kur manī parādās sapnis, parādās arī vilšanās, spriedze, sēras, dusmas un daudz citu grūti sagremojamu emociju, jo es šo sapni pārāk ātri pārkonvertēju pienākumā. Pienākumu pašvērtībā.
Gandrīz vienmēr pārsteidz mierinošie vārdi, kas viņai atrodas. Pārsteigta, iedomājoties, ka varbūt kaut kur pasaulē ir bērni, kam tādas lietas teiktas. Un bēdīga. Un dusmīga. Un vīlusies. Tā brīvā, siltā, drošā sajūta - kāpēc man tās nebija!? Viņa teica, ka šī sevis žmiegšana var atlaisties, tikai atbrīvojot dusmas. Agrāk bija tik ļoti bail sērot un bēdāties. Tagad līdzīgi ir ar dusmām. Ko es ar tām iesākšu? Kur likšu? Kur paliek dusmas bez adresāta un ar notecējušu termiņu? Un - pats galvenais - vai tās nepārvērtīsies paliekošā rūgtumā?
Mēs esam ceļojumā. Es priecājos, ka paliku, ka runājām par manu vilšanos, ka vienu no retajām reizēm pagaidīju un paskatījos, kas būs. Jūtos tik droši terapijā - gan kā telpā ar konkrētu cilvēku, gan visā procesā kopumā.