- 5/8/19 12:19 am
-
Kā tev liekas, vai ir iespējams rakstot sākt sajusties labāk? Es visu laiku aizrakstos līdz sāpēm. Šķiet, ka man tāpat kā zemes viducim iekšā ir lava, un, tai uzduroties, nāk ārā tikai sāpes un sāpes, un sāpes, un tās dedzina visu sev apkārt. Varbūt tās rada ko jaunu, bet caur vecā nāvi un pārāk ilgu laiku, lai tas varētu izvērsties par ko produktīvu, un es nezinu, vai daru labu, rokoties dziļāk.
Es rokos, un tur nāk ārā kosmoss, tur ir tik daudz, tur vienmēr vēl kaut kas ir, nebeidzami sāpju krājumi, daudz vairāk, kā vajadzīgs, lai nodedzinātu visu zemeslodi un pārvērstu to degošā bumbā, bet es kaut kā ceru, ka tas uguns reiz rimsies, un ārā nāks arī kaut kas cits. Varbūt būs kāds mierinājums. Bet kaut kur pavisam dziļi man šķiet, ka sāpju ir par daudz, ka tās ir pārāk blīvas, ka nav pietiekami daudz mierinājuma man vienai un tad, kad beigsies sāpes, kad būšu izrakstījusi pēdējo, tad pāri nepaliks nekas. Viss būs tukšs. Paliks tikai čaulīte. Un Tu pasaki man – tas ir labi vai slikti būt čaulītei?