Man liekas, it will always be a little bit sad, for the things that are lost and that cannot be,

but we CAN take care of ourselves.

Piekrītu. Saraudājos vēl vairāk no Tava komentāra. :D

Es te tā intensīvi prātoju (daļēji pozitīvās psiholoģijas kontekstā), vai labāk rakties, vai labāk atstāt mierā un kultivēt pateicību. Un hvz, jo klasiskā psiholoģija un tāda iekšējā common sense (kas varētu būt nepareiza) idejiski te ir pretēja pozitīvajai. Gan jau, ka patiesība ir kaut kur pa vidu (un tur ārā).

Aww sorry!

I think that whatever comes up, drosi vien jālauj izreagēt. Un ir labi apzināties, Ka jūties dusmīga, Ja tā jūties. But at the same time, if it is about loss of love, I think that sometimes you realise that what ppl gave you probably was all they had capacity to give. Not like, therefore be grateful even if you're hurt, but like, they did not keep any love from you -- it's all they had. So it makes it kinda sad but also makes us realise -- it is not because we were unloveable, or that we should keep punishing ourselves. If anything, it means we can go on and try to make life better and more like home for self and others.

Tas nav obligāti slikti. :)

Bāc, par to kapacitāti Tu vienkārši tik labi pateici! Es jau pavisam sen kaut kur lasīju, ka cilvēki ar mazvērtības kompleksiem ir vislielākie kretīni, jo viņiem liekas, ka viss ir par viņiem. Ja viņiem sāp, tad citi viņus gribēja sāpināt un tāpēc tie citi ir pelnījuši nosodījumu. Tāpēc, ka viņiem sāp, nevienam citam no viņiem patiesi neko nevar vajadzēt. Un tā tālāk.

Tu tik labi noformulēji to ideju par mīlestību, ko, šķiet, esmu gribējusi izdomāt, bet nebija vēl sanācis. Nezinu, cik dziļi tā iesakņosies, bet paldies Tev. Tas skatupunkts ir tāds veselīgi svaigs. :)

Jā, var. Bet tikai, ja tiešām nepārtrauc rakties dziļāk. Var uznākt bailes un apstāties.

Noteikti ir vērts to darīt. Jo tu nebūsi tikai čaulīte, kaut arī šobrīd nudien var likties, ka tā būs. Būs kaut kas labāks, bet kas tieši - to gan laikam neviens nevar atbildēt.

Tu nevari izdarīt neko nepareizu, ja vien esi godīga pret sevi. Ja tev liksies, ka vajag rakties tālāk, tu to droši vari darīt. Ja liekas, ka nu jau gan pietiek, nav produktīvi vai iestājusies rutīna, tad nevajag. Viss būs kārtībā.

Man ir līdzīga sajūta par to neapstāšanos. Ka vajag būt rutīnai sevī klausīties un sevi sadzirdēt. Visvairāk bail, šķiet, man vienmēr bijis tieši no tās nezināšanas - ja es nezinu, kas ir aiz tā tukšuma, tad kā varu tam sagatavoties un izkalkulēt piecus soļus uz priekšu? Būvēt uzticību procesam un sev ir pilnas slodzes darbs! :D

roc!
ja tu vairs nevari rakt no šī stūra, roc no cita - bet neapstājies - roc cik vien dziļi un daudz spēj!
ja tu būsi izrakusi visu, ja pavisam visu būsi izrakusi, tev iestāsies apjukums un kārtējās šaubas ko man ar to visu darīt? - bet tu turpini rakt!!
jo, tad kad tu patiešām būsi izrakusi visas sāpes, tu sapratīsi un Zināsi ko likt tajā bedrē.
Tā bedre būs liela - tur daudz varēs ielikt ;)
un Ko tur likt būs Tava izvēle :)

Tas apjukums ir biedējošs, es jau to jūtu! Un tukšums, neplānotība, neziņa. Un tomēr tur ir arī tāda svaiga un dzīva enerģija, kam nav ne vainas!

redzi, ar tām sāpēm ir divi veidi kā rīkoties - pirmais = sēdēt tām pa vidu un ciest, ciest, ciest, domāt un stāstīt, ka centies tikt tām pāri, bet patiesībā tīksmināties (!), ka tās sāpes ir un ka ir kam pieķerties, par ko domāt, ko ciest;
otrais = izlaist tās sāpes caur sevi, kā caur sietu, novērot, kā tie sāpju gruži, kunkuļi un kamoli birst tam sietam cauri, cik tie patiesībā ir dažādi - novērot it kā no malas, un vērot tik ilgi kamēr viss ir izbiris caur to sietu - caur tevi. Un tad pienāk tas brīdi, kad tu tās sāpes pazīsti - pazīsti no visām pusēm, visos rakursos, visās dažādībās... un tad tu zini, ka esi kļuvusi brīva un ka tagad tevī ir vieta kur ielikt ko citu - kaut ko tādu, ko tev vajag pašai, nevis kaut ko tādu, ko tevī grib ielikt citi - cilvēki, apstākļi un apstākļu sakritības, laika ziņas, bankas konts, instagrami, feisbuki un watsapi - vārdu sakot - citi, citi, nevis tu pati...

un ielikt tajā tukšumā tu vari ļoti daudz ko - sākot ar prieku ;) krāt prieku par katru sīkumu - re, ceriņi jau zied!; oj, es pamodos pirms modinātājpulksteņa! kūl!, kaut kāda šovakar īpaši garšīga tēja - tāds negaidīts priecīgs garšigums!..
un tā pa drusciņai, pa pilītei - tāpat kā pirmīt sijāji cauri sāpes, tagad krāj prieku, priecīgu izbrīnu, mierīgas debesis un maigu sēņu lietutiņu..

kad tā kādreizējā bedre būs pilna ar to prieku, izbrīna pilno mulsumu, maigumu pret dajebkādu parādību, tad tu sapratīsi, ka esi ieguvusi Zināšanas..
tās, kuras nevar iemācīties ;)
tās, kuras var tikai sakrāt kādreizējās bedrēs :)

Cik skaisti uzrakstīji!

Man šķiet, ka to prieku, izbrīnu un Zināšanas krāju jau šobrīd. Ceriņi, kastaņi, cilvēki, rīti un vakari, un viskautkas cits jau tagad uzpilda, tikai te, Klabē, sanāk vairāk ielikt gabaliņus no sāpīgā. Jo ir vieglāk to ceļojumu vismaz kaut kādā līmenī veikt kopā.

Man būtiski liekas trenēties uzpildīties un uzlādēties paralēli rakšanai. Citādi varbūt kādā brīdī sanāk tā, ka rakšanas muskuļi un pieradums ir uztrenēti līdz maksimumam, bet spēja pamanīt, priecāties, būt ne tikai sāpēs ir vāja. Un tad, iespējams, sanāk sākt atgremot jau malā nolikto un aizlaisto.

nekas nav jātrenē papildus - vajag vienkāŗši pareizi fokusēt uzmanību - fokusē to nevis uz rakšanu, bet uz prieku...
roc, paradums rakt tev jau ir iestājies - roc automātā, bet uzmanību fokusē uz ko citu, uz to pašu prieku kaut vai :)

rakšana beigsies pati, ka bedre būs izrakta tukša - ja būsi rakšanas laikā fokusējusi savu uzmanību uz ko citu, tas cits automātā sāks piepildīt to bedri ;))
viss ir vienkārši :)

Jebkurā gadījumā bija prieks lasīt par (šķiet, ka Tavu personisko?) pieredzi, ka tāda ir, ka tas ir iespējams, kā tas iespējams. :)

protams, ka personīgā un, protams, ka ir iespējams ;))

manī kādreiz bija vairākas bedres un daži pilnīgi izdeguši klajumi, kuros, pēc idejas vairs nekad nekas nevarētu augt ;)
tagad to pelnu vietā zied smaržīgi un veselīgi mežrožu krūmi, bet bedru sen jau vairs nav :)

galvenais ir Nepretoties - ne sāpēm, ne priekam, ne izbrīnam...

ja tu pretosies sāpēm, tās centīsies palikt, uzbruks vēl un vēl taviem cietokšņiem, kamēr sagraus - ļauj tām iet caur tevi un necenties uzsākt ar tām sarunu :)
ja tu pretosies priekam, tas aizbēgs - priekam nepatīk pārvarēt pretestības, tas vienmēr nāk pilns ar ticību, ka ir gaidīts :)
ja tu pretosies izbrīnam, tu ātri aizmirsīsi kā tas ir Meklēt atbildes uz jautājumiem - ja tu nepratīsi meklēt atbildes uz jautājumiem, tu nekad neiegūsi Zināšanas..

viss šajā dzīvē ir vienkārši - nav nekādas vajadzības neko sarežģīt :) jo mazāk sarežģīsi, jo vieglāk būs dzīvot :)