Bet par svētdienām. Pirmdienās vēl pirms darba (agri!) man ir angļu valodas kursi, uz kuriem ir grūti aiziet, jo es mēdzu sadirst svētdienas ar slinkošanu, tad satrakoties, noķert stresu uz vakarpusi par nepadarītajiem darbiem, vēlu aiziet gulēt, līdz ar to iesākot nedēļu ārkārtīgi nogurusi un apātiska. Domāju, to lieliski varētu risināt aktīva diena ar kādu sev mīļu cilvēku. Tādējādi man nebūtu tā "pazaudētās dzīves laika" sajūtas, ka nekas foršs nav piedzīvots (jo mīļie), un fiziskas aktivitātes gana nogurdinātu, lai uz vakarpusi neatnāktu trakums. 

Idejas: klinšu siena ar māsu, veloceļojums uz kādu jauku vietu (vēl neesmu kārtīgi izpētījusi Arkādijas parku, kur varētu uzrīkot pikniku, AB dambi, kur izskatās lieliski, varētu arī aizbraukt uz jūru, varbūt apskatīt to Dubultu izstādi, ja tāda tur ir). Vēl man NEREĀLI gribētos atkārtot vienu pagājušās vasaras piedzīvojumu ar rāpšanos priedēs pie jūras. Tur vajag labu pārinieku, citādi nav tas - domāju, ka nosēdēt viena priedē es varētu maksimālais 10 minūtes. Vēl man ir viena draudzene, kura kačājas un droši vien priecātos, ja būtu, ko pamācīt. Es nezinu, ko es varētu kačāt, jo man riebjas muskuļainas rokas un kājas, un vēders vienmēr sāp, kad taisu presītes, bet nu varētu aiziet tīri jauna draudzeņu selfija dēļ. :D

Pierakstu, lai atcerētos un sastrukturētu domas. :)

Tajā sliktajā vietā, protams, ir arī labas lietas. Es pirmdien uzdāvināju kolēģei brīnišķīgu, skaistu puķu pušķi. Es varu palīdzēt māsai finansiāli, kad mamma viņu piekāš, kalpojot par spilventiņu. Man ļoti patīk būt par spilventiņu. Tas, ka viņa redz, ka man tiešām rūp un es tiešām cenšos no visa spēka, mūs ir satuvinājis tik tālu, ka manas vakardienas nervu lēkmes laikā viņa pat izrādīja līdzjūtību. Ne tikai teorētisku līdzjūtību, bet tādu patiesu, ko var redzēt acīs. Tik forši, kad kāds neiedur dunci jau asiņojošā brūcē! Es diezgan labi izskatos, un maniem antidepresantiem ir arī svaru samazinošs efekts, tā ka man pat nav jācenšas nebūt resnai. Man ir NEREĀLI mīlīgs kaķis. NEREĀLI! Pavasaris liek man justies jokaini dzīvai - es eju pa ielu un redzu krāsas kā pirmoreiz, pamanu, tiešām pamanu cilvēkus, un no vienkāršas pastaigas jūtos kā kaut ko (labu) salietojusies. Es jūtu, cik man ir labi draugi. Necenšoties draudzības padarīt perfektas, pieaug tuvības līmenis un attiecības kļūst tādas vienkāršākas un īstākas. Terapija varbūt nav līdz galam "īstā", bet ir gana iedarbīga. Cilvēkiem, šķiet, es pat mazliet rūpu. 

Bet, brālīši, ir tik grūti. Man visu laiku niez āda, es jūtos nederīga pasaulei, mani nepamet doma par to, ka man OFIC ir vēzis, lai arī biju pie dermatoloģes un viņa teica, ka manas dzimumzīmes ir fuflo, un ir sajūta, ka, lai ko es darītu, lai cik ļoti censtos, es tāpat zaudēšu. Nezinu, ko. Vienkārši, ka nebūs labi, nekad nebūs, ka nedaru pareizās lietas, ka visu labo sasniegto vienā setā var iznīcināt kāda maza epizode, kas triggero to tumsu, to ellīgi sāpīgo, degošo atvaru man iekšā, un tad es pazūdu uz vairākām dienām pat ar visām zālēm un terapeitiem, un draugiem, un "labo dzīvi". Kad esmu tur iekšā, liekas, ka nekad neesmu bijusi citur. Ka tikai iestāstu sev, ka man iet labāk. Ka man nav, nekad nav bijis, un nekad nebūs vērtības. Ka man nevajadzētu būt, jo tāds cilvēks kā es nav pelnījis dzīvot. 

Es to visu redzu, jūtu un sāpu. Un turpinu. Es tieku galā labākajā veidā, kā varu. Es tieku galā. Tā nav īsta elle, tikai atmiņas. Tas pāries. Ir grūti un vientuļi, un sāpīgi, bet pāries. Būs labi. Es nezinu, vai tā ir taisnība, bet būs. Labi?