Kas vainas šai valstij?

Man te ir grūti. Citur, kur kādu laiku padzīvots, bija mazliet vieglāk.

Žēl. Man ir grūti iedomāties, ka es varētu aizbraukt dzīvot uz citu valsti. Te ir manas mājas.

Tas ir forši, ka Tev ir tāda sajūta. Kā Tu tādu dabūji? Es sajūtu līmenī jūtos kā bezpajumtnieks vai trimdā.

Kad es biju galīgi mazs, Latvijā notika Atmoda, un arī mani vecāki šad tad brauca piedalīties dažādos nacionālos pasākumos, uz kuriem laikam mēdza ņemt līdzi arī mani, jo es miglaini atceros, ka reiz biju vienā Ievas Akurateres koncertā, kā arī piedalījos "Baltijas ceļā", kur cilvēki sadevās rokās. Vēlāk sākās Barikāžu laiks, un tur piedalījās arī mans vecākais brālis, kuram tobrīd bija 18 gadu, un, tā kā tur krievu omonieši arī šāva ar automātiem, mana mamma ļoti, ļoti baidījās, ka mans brālis var nepārnākt.

Iespēja runāt latviski un dzīvot brīvā Latvijā nenāca par velti. Cilvēki par to cīnījās, daudzi arī gāja bojā (gan Barikādēs, gan Padomju laikā, ciešot no represijām), un man ir sajūta, ka viņi to darīja arī manis dēļ, un par to es esmu pateicīgs, jo uzaugt un dzīvot brīvā, nacionālā valstī, kur drīkst runāt savā dzimtajā valodā - tā ir dāvana.

Es par šo esmu domājusi un brīžiem pat sajūtu līmenī to stīgu uzķērusi, bet kopumā ikdienā manī nav to sajūtu, ko apraksti, lai gan apzinos, ka varbūt būtu jābūt. Manī vairāk ir sajūta, ka spējam būt vienoti, drosmīgi un garā skaidri tikai tad, kad ir vienots, liels "sliktais" ienaidnieks, pret ko cīnīties. Ne ikdienā vienkārši tāpēc, lai būtu labi, labāk. Tā jau ir mazliet novirzīšanās no tēmas varbūt.

Manis pieminētie notikumi norisinājās, kad es biju mazs, un mazotnē cilvēks ir ļoti uzņēmīgs pret dažādām ietekmēm, līdz ar to tas man stipri ir iesūcies kaulos, un latviskums, latviešu kultūra man ir svarīgi. Ikdienā es par to, protams, nefilozofēju, bet man pie mašīnas antenas ir piestiprināts Latvijas karodziņš, un, kad es uz viņu neviļus paskatos, es zinu, ka tā ir mana valsts, manas mājas; ka es atrodos tur, kur man ir jābūt.

Daļēji tas varētu būt saistīts arī ar to, ka es neesmu bijis ārzemēs un neesmu redzējis pasauli, bet mani tas arī galīgi neinteresē. Darbā kolēģe man ik pa laikam jautā, kur es gribētu aizceļot utt., un es vienmēr atbildu - nekur. Man tepat ir labi, īstenībā pat ļoti labi.

Tas ir forši, ka tepat ir labi! Kaut kā diezgan reti un ekskluzīvi pat izklausās. Man nedaudz (bet tikai nedaudz!) skauž par to latviskuma sajūtu. Kopumā patīkami lasīt, ka kāds ir iezemējies un zināmā mierā. :)

Es vnk kļūstu vecs. :)

Izlikšanās, ka esi aktīvs un pamodies cilvēks!
Šis vislabākais 👍🏻

Šis, starp citu, ļoti labi darbojas! :D

Kaut kas droši vien arī man noderētu, jo pamanos aizmigt visādās lekcijās un sapulcēs. Tomēr ēdiens, kafija un mūzika man ir gandrīz kā miega zāles.

Pēdējais punkts gan varētu līdzēt, jo par maģistra studijām vai pārcelšanos dzīvot citā valstī es laikam spētu tikai murgot.

KO??? :D

Kas tas par pretpolismu? :D

Ai, nu, es vienkārši esmu nenormāls :)

Pēc ēšanas, cik zinu, miegs mēdz nākt arī citiem. Tad organisms saprot, ka nav vairs jācīnās par ēdienu un dabiskā kārtā atslābinās.

Kafiju es dzeru gandrīz tikai mājās, kas man asociējas ar nomierinošu rituālu.

Pie mūzikas iemācījos gulēt, kad kaimiņi regulāri trokšņoja. Mani tā nomierina.

Jaunam maģistram man negribas izbrīvēt laiku, jo tad būtu jāatsakās no ļoti daudz kā cita.

Un dzīvot citur – nē, es dzīvošanu Latvijā uztveru kā privilēģiju. Te ir mana intuitīvi saprotamā kultūra, valoda, kurā varu saprasties visprecīzāk. Te dzīvo mani radi, draugi, te mani tā uztver kā savējo, kā neviens nekad nekur citur to nedarīs. Es zinu šejienes rakstītos un nerakstītos noteikumus. Cik laika vajadzētu, lai puslīdz līdzīgu līmeni sasniegtu citā valstī! Tad jau es labāk daru kaut ko citu.

Baigi interesanti - varu ļoti labi saprast visu, ko raksti, bet jūtos pilnīgi citādi. :)

Man liekas, ka tā ir ļoti laba sajūta :). Tad cilvēks saprot gan sevi, gan otru un abus ciena.

Nevaru nepiekrist. :)