- 3/27/19 12:13 am
-
Kad es biju galīgi mazs, Latvijā notika Atmoda, un arī mani vecāki šad tad brauca piedalīties dažādos nacionālos pasākumos, uz kuriem laikam mēdza ņemt līdzi arī mani, jo es miglaini atceros, ka reiz biju vienā Ievas Akurateres koncertā, kā arī piedalījos "Baltijas ceļā", kur cilvēki sadevās rokās. Vēlāk sākās Barikāžu laiks, un tur piedalījās arī mans vecākais brālis, kuram tobrīd bija 18 gadu, un, tā kā tur krievu omonieši arī šāva ar automātiem, mana mamma ļoti, ļoti baidījās, ka mans brālis var nepārnākt.
Iespēja runāt latviski un dzīvot brīvā Latvijā nenāca par velti. Cilvēki par to cīnījās, daudzi arī gāja bojā (gan Barikādēs, gan Padomju laikā, ciešot no represijām), un man ir sajūta, ka viņi to darīja arī manis dēļ, un par to es esmu pateicīgs, jo uzaugt un dzīvot brīvā, nacionālā valstī, kur drīkst runāt savā dzimtajā valodā - tā ir dāvana.