slepenaamaasa
slepenaamaasa
- 2/22/19 12:28 am
- Tas nav kaut kā diezgan komiski - apzināties, ka esmu slēpusi lietas pati no sevis un ka tāds process vispār ir iespējams?!
-
4 commentsLeave a comment
- Te notiek kaut kas cits
- 2/19/19 11:39 pm
- Terapijā ir tāda hipotēze - ja pret kaut ko ikdienišķu ir neadekvātas intensitātes emocijas, visticamāk tās nav par to situāciju, bet par kaut ko neizsāpētu pagātnē. Vairākas reizes terapijā šīs hipotēzes sakarā bijuši tik milzīgi aha! momenti, ka vienam un tam pašam paziņam, ar ko runājam pāris reizes gadā, divas reizes esmu pateikusi, ka tikko sapratu universu. Pirmo biju aizmirsusi, bet viņš atcerējās.
Jebkurā gadījumā, tieši šobrīd kaut kas tāds notiek. Pirms pāris dienām izlēmu patestēt, vai esmu atkal gatava mēģināt ar kādu satikties, māku novilkt robežas un neeju eipšitā, tuvojoties citiem. Piereģistrējos Tinderī (es zinu - facepalm! Bet reālajā dzīvē man ir vēl grūtāk un nedrošāk šo testēt.). Satiku trīs tiešām patīkamus cilvēkus, parunājām, un es ļoti ātri jutu, ka eju nopietnā sviestā. Es pat nevaru aprakstīt, cik tumša vieta tā ir. Kā "Stranger Things" upside down varbūt.
Pieklājīgi, sirsnīgi un kā pieaudzis cilvēks atvadījos no visiem trīs puišiem. Nesolīju nekādus varbūt, nedevu veltas cerības, arī nemeloju, pateicu, kā ir, novēlēju visu labāko, un visi čaļi man ļoti sakarīgi arī atbildēja. Kopumā mēs bijām runājuši maksimālais trīs dienas.
Te sākas interesantākais. Es jūtu sevī diezgan neadekvāti dziļas sēras (!). Nebija vispār nekādu šaubu, ka izdarīju pareizi, bet brīdī, kad biju izdzēsusi savu profilu, bija sajūta, ka mans krūškurvis saplok, it kā iekšā pēkšņi būtu iestājies absolūts vakuums. Es tik ļoti priecājos, ka šoreiz izdzēsos pie pirmajām pazīmēm, ka jūtos slikti! Gandrīz jau aizgāju pa veco taciņu, kurā sevi aizbakstu uz randiņu, automātā daru visu, kas pēc manām domām varētu patikt tam čalim, tad pēkšņi pasūtu, mēģinu kaut kā paskaidrot čalim, kas jau ir pieķēries un nesaprot pagriezienu par 180 grādiem, un tas viss mani noved pie kārtējā nervu sabrukuma... Es to visu šoreiz neizdarīju, un manā apgriezti pozitīvajā pasaulē tas ir liels sasniegums.
Vienlaikus ir ļoti dziļi, neizmērojami bēdīgi. Jūtos tik pamesta. Atstāta pasaules malā viena. Pievilta. Varbūt es būtu gribējusi, lai viņi mani pārsteidz, atrodot veidu, kā man pietuvoties, lai pietuvojas nemanāmi kā Tramīgajai Stirnai (tas ir mans indiāņu vārds), lēnām mani pieradina un uzdāvina spēju mīlēt. Atrod ceļu pie manis, kuru pati nevaru sameklēt.
Tas droši vien ir stāsts par to, kā beidzās manas kā bērna attiecības ar vecākiem. Dzīvojot ar mammu, ļoti slikti sapratāmies, un viņa bija visai vardarbīga. Es solīju, ka iešu prom, bet viņa neļāva. Kādu dienu mēs viena otru bijām tā izbesījušas, ka viņa mani atlaida. "Ej arī," viņa teica. Un es aizgāju. Tāpēc, ka biju dusmīga, kādu gadu viņa no manis vienkārši izvairījās un principā nekādā veidā par mani arī nerūpējās. Atradu vēstuli, ko viņa bija rakstījusi tētim: "Ar Slepenomāsu mums nesanāca, varbūt vēl varam izlabot jaunāko bērnu." Lai gan aizgāju, jo viņa darīja pāri, viņa par mani necīnījās. Bija tā, it kā es būtu pārstājusi eksistēt, it kā viņai būtu vienalga. Man viņu vēl vajadzēja, man viņu vienmēr vajadzēja, bet es biju aizgājusi un nevarēju vairs griezties atpakaļ.
Šo es pārāk labi neatceros, bet sajūtu līmenī šķiet, ka tētis mani pameta divreiz. Pirmo reizi, kad pateicu, ka nevaru viņam ilgāk palīdzēt mēģināt nebūt alkoholiķim, ka nevaru vairs neko jaunu izdomāt, ka man nesanāk. Man bija kādi padsmit gadi. Pēc tam viņš uz māju vienu pēc otras sāka vest random draudzenes un bija tā, it kā viņam būtu kaut kāda tuneļa redze, kurā vienlaikus var saturēt tikai vienu apmātības objektu. Es izgaisu. Kādā brīdī, kad man bija varbūt kādi 15-16, man bija jāaiziet no mājas, jo viena no viņām bija ievākusies ar visiem saviem bērniem, viņi zaga manas mantas, kontrolēja pulti un visu pārējo, un bija tādā kā komandā pret mani. Kad teicu tētim, ka man pazudušas vairākas mantas un atradu tās viņu skapī, viņš izlikās, ka mani nedzird. Kad aizgāju dzīvot pie vecmāmiņas, arī viņš par mani necīnījās, neatvainojās un pamazām pārtrauca mani uzturēt. Kad man nebija, ko ēst, kā tikt uz skolu, kaut kur aiziet, viņš vienmēr izturējās tā, it kā tam ar viņu nebūtu nekāda sakara. Viņam bija pārstājis rūpēt jau ļoti sen. Man ļoti paveicās, ka vēl bija dzīvi vecvecāki, blakus bija brālis, kurš vispār bija viens kārpījies no daudz agrāka vecuma un varēja palīdzēt, citi radinieki. Tikai tagad es saprotu, cik ļoti nereāli man paveicās, cik ļoti tas, ka tagad esmu gudra, skaista, veselāka sieviete ar darbu un dzīvesvietu, ir ne tikai mans individuālais nopelns. Visas tās laipiņas, ko izlika cilvēki man blakus, tik ļoti palīdzēja noturēties virs ūdens un kārpīties tālāk.
Bet tā pamešana vēl aizvien ļoti sāp. Pamešana un atmešana. Sajūta, ka nebiju gana īpaša un vērtīga, lai viņiem rūpētu, lai viņiem gribētos mani paturēt, par mani cīnīties. Droši vien tāpēc es atkal un atkal nostādu sevi situācijā, kurā aizeju pati (kā tad) un, skatoties pār plecu, bēdājos, ka viņi pārstāja meklēt ceļu pie manis. Man šķiet, ka šo vienkārši vajag izsāpēt. Man vajag atļaut sevī būt tai mazajai meitenei, kura zaudēja vecākus vienaldzībai. Kurai šausmīgi gribas būt tajās attiecībās, bet pilnībā salūzis uzticēšanās mehānisms.
Vēl es ļoti lepojos ar to, ka šo hipotēzi izmantot tagad protu pati.
-
25 commentsLeave a comment
- 2/14/19 12:56 am
- Reāli jokains stāvoklis. Zinu, ka paliks labāk, ja aiziešu uz atbalsta grupu, dejošanu, kādu nodarbību, bet vienkārši nevaru sevi piespiest. Katru dienu atkārtojas viens un tas pats - vakarā nosolos, ka rīt gan būs citādi, aiziešu uz xyz un tad jutīšos labāk, bet diena mani nogalina, un tad es gribu tikai gulēt diendusu, truli blenzt internetā vai sienā. Gribas neiet uz darbu, bet man ir tādi kolēģi, kuriem vienkārši negribas melot par kaut kādiem ārstiem, saaukstēšanos vai tamlīdzīgu bs. Taisnību teikt arī negribas. Turklāt, ja es nogulētu mājās dienu, kas zina, vai nesāktos zemūdene (ja alkoholiķiem ir plosts, tad depresīvajiem varētu būt arī zemūdene, manuprāt). Gribētos gulēt ilgāk, aiziet no darba un tad lai elle atveras, tāpat nekam nav jēgas.
Aiziet gulēt laicīgi arī nevaru. Neko tādu reāli jēdzīgu nevaru, gandrīz kā par spīti. Būtu forši, ja tā daļa, kas kā mantru galvā skandē "nomirt", izrādītos mani demoni, kuri tad nomirtu arī, un es varētu mierīgi dzīvot tālāk.
Godīgi sakot, galīgi zajebal.
-
5 commentsLeave a comment
- 2/13/19 10:44 pm
- Kāds varbūt iet terapijā, kas finansiāli nenogalina?
-
13 commentsLeave a comment
- Kontrolēta vētra
- 2/12/19 10:29 pm
- Diena, kad ar sevi lepojos un vienlaicīgi esmu pateicīga pasaulei.
Bija ļoti grūts, vētraini hormonāls rīts. Tik ļoti satraucos, ka likās - galva ne tikai dūmo, bet deg ar atklātu liesmu. Apsvēru domu samelot, ka esmu slima, un visu atlikušo dienu mājās nogulēt. Pateikt, ar ko cīnos. Pieķēru sevi domājam, ka varētu sašķaidīt vēnas tualetē un kāpēc man nav žilešu, un vai es kaut kur varētu dabūt stiklu vai spogulīti. Atkal dzirdēju sevi sakām: "Es gribu nomirt, es gribu nomirt, es gribu nomirt (..)" Kā ierakstā, kas uzkāries un sācis savu neatkarīgo sūdīga dīdžeja karjeru.
Par spīti visam, neļāvos postošajām domām. Tajā ir zināma pieticība tāpat kā jūras vidū mazā laiviņā saskaroties ar pamatīgu orkānu. Ja esi meistarīgs, labi trenēts jūrnieks, pastāv iespēja izglābties, un tomēr to nevar zināt skaidri. Aizgāju cita stāva tualetē klusām paraudāt, izstāstīju kolēģēm tikai ar darbu saistītās raizes, saņēmu atbalstu un ieteikumus situācijas risināšanai, iedzēru tēju, atpūtos, palasot ar darbu nesaistītas lietas, un sajutos labāk. Diena bija tikpat produktīva kā pārējās. Tikai domās pārkāpu sarkanās līnijas. Es tomēr esmu spēcīga, un mans spēks ir tāds piezemēti mierīgs.
-
0 commentsLeave a comment
- Visas izsaukuma zīmes!
- 2/5/19 11:40 pm
- Šodien pēc lielum liela pārtraukuma biju dejošanā. Manas ciskas trīcēja kā galerts uz veļasmašīnas! Pēc treniņa bija nosvīdis viss, VISS, man bija skaisti rozā vaigi, un es smaržoju pēc seksa (pardon mai frenč). Tik nereāli skaisti bija atgriezties deju studijā pie pazīstamām sejām un savas neticami lieliskās pasniedzējas!
Atceļā pa skaistu sniedziņu pastaigājāmies un iepazināmies ar vienu deju biedreni. Viņu sauc Anna. Nevarējām izlemt, kura no mums nodarbībā bija bīstamāka ar savu graciozo roku horeogrāfiju. Pārrunājām, kuras deju zāles & nodarbības ir foršas un kuras nē.
Es iepazinos ar jaunu cilvēku!
Vēl man bija tests, pēc kura sāksies mācības. Esmu tik nereāli patīkami satraukta par iespēju atkal mācīties!
Un tāpēc, ka viskautkur bija jāaiziet, pirmo reizi redzēju, cik jauki izskatās apsnigušie parki un skvēriņi.
Es atceros, kā ir būt dzīvai. Esmu pamodusies. Viss šķiet iespējams. ES šķietu iespējama.
-
0 commentsLeave a comment
- Jaunumi
- 2/4/19 09:13 pm
- Mācos skaidri pateikt nē jau sākumā. Šodien viens paziņa izteica simpātijas un vēlmi satikties, un es pirmo reizi tik agri un skaidri pateicu: "Paldies, esmu glaimota, bet nē." Pat nesalauzu sev smadzenes. Tāpat arī neuzņēmos atbildību par viņējām.
LKA piedāvā dziedāšanas nodarbības! Man tieši drīz ir alga! Sakritība? I think not! Esmu par to domājusi tik ilgi, tā ideja man ir tik mīļa, un ļoti gribas iziet no mājas. Šis būs tik lieliski, ja mani pieņems. ^_^
Šovakar būs tā leģendārā diena gadā, kad es grāmatu lasīšanas vietā skatīšos filmu. Nav ne jausmas - kādu. Esmu atvērta ieteikumiem. :) Ja ne - droši vien HP vai kāda no mīļākajām Doctor Who epizodēm.
-
15 commentsLeave a comment
- Pēcvārds
- 1/29/19 10:58 pm
- Kad es pirmo laiku dzēru zāles, jauniegūtais miers un ciešanu trūkums darīja mani tik cerīgu, it kā es būtu iemīlējusies dzīvē. Atkal varēju gulēt, nebija visu laiku jādomā par nāvi, jātur blakus gultai žiletes, "ja nu beidzot sadūšošos", pat vajadzība pēc vienalga kādas, bet intīmas uzmanības samazinājās līdz līmenim, kur to vairs nejutu kā atkarību. Kļuvu stabila, un šī stabilitāte mani spārnoja kā pēc neatkarības atgūšanas.
Tomēr mazliet vēlāk, pēc skurbuma perioda beigām, man, tāpat kā brīvības cīnītājiem, atkal priekšā ir vienkāršs, parasts, smags ikdienas darbs, lai uzbūvētu sevi pa jaunam. Līdz ar stabilitāti nekur nav pazudušas problēmas, pie kurām jau pierasts, kas iesakņojušās pārsteidzoši dziļi. Man likās, ka slimība ir mans pretinieks, ar ko jācīnās, bet izrādās, ka tā ir daļa no manis pašas.
Atkal domāju par nāvi, tikai citādi un klusāk. Tagad man bail, ka tā atnāks negaidīti, bail nedzīvot līdz degšanas stadijai, katra diena, kurā man nav spēcīgu jūtu līdz pašam kodolam, mani pilda ar vainas apziņu, bailēm un zaudējumu no tā cilvēka skatu punkta, kas es būšu savā nāves dienā. Jūtos parādā tam cilvēkam, kuram nebūs vairāk dienu.
Vēl aizvien ir neizturami vientuļi, un galvā perinās pārliecība, ka tā jūtos, jo neesmu gana laba citiem. Ja es būtu patiesi patīkams kompanjons, vai es maz spētu lielāko daļu laika pavadīt vienatnē? Daļa manis saka, ka cilvēkiem ir dzīves, darbi, mīļie, kuri jāaprūpē, bet tā otra šo visu atspēko ar nievājošu "nemāni sevi".
Savā izmisumā es neveikli cenšos būt cilvēks, kas patiks kolēģiem, imitējot rūpes un interesi par viņiem gluži tāpat, kā to dara komunikatīvākie ekstraverti birojā. Viņiem tas sanāk dabiski, bet man - kā "Zvēru kapiņu" varoņiem, kas atgriezušies no kapavietas mežā.
Es cenšos, un cenšos, un cenšos, bet kaut kur man iekšā skan balss, kas saka, ka tāpat nav jēgas, man vienkārši šajā pasaulē nav vietas, es vienmēr esmu bijusi citāda un tagad man vienkārši jāpacieš laiks, līdz nāve mani paņems.
Katru rītu es ceļos un cenšos tai pierādīt pretējo.
-
6 commentsLeave a comment
- 1/27/19 07:32 pm
- Vairs nespēju pacelt klausuli, kad zvana tētis. Vienmēr ir sajūta, ka slīkstu tumsā, kad ar viņu runāju, un šobrīd vienkārši nav tam spēka.
Galvā kāda balstiņa visu laiku stāsta: "bet ja nu viņš nomirs, ja nu viņš nomirs, pirms tu nākamo reizi pacelsi, tu esi slikts cilvēks, tu neesi cilvēks, kas padara pasauli labāku, rūpējoties un mīlot cilvēkus sev apkārt, kāpēc tu nevari viņiem palīdzēt, kad viņš nomirs (un ja nu tas būs drīz?!), tu nožēlosi, tev jāatzvana, tev vajadzētu pacelt, viņam ir tik grūti, viņam neviena cita nav."
Es pazīstu to vainas apziņu. Tā ir tāda nožēla, ko nekas nespēj remdēt, jo nevar izveidot saikni ar cilvēkiem, kuru nav. Man žēl, ka mana mamma un tētis nekad nebūs tā mamma un tētis, kurus man būtu gribējies mīlēt. Kuru mīlestību būtu gribējies sajust. Man žēl, ka viņi nebija drošais balsts, bet aiza, kurā mūžīgi jāuzmanās iegāzties. Es bieži sapņoju par vecmāmiņu, kurai šovasar bija bēres un kura mūs audzināja vairāk par vecākiem. Vairāk par viņas nāvi bija žēl par upuriem, kurus neviens nenovērtēja, viņas neizdzīvotajām kaislībām, kurām, esmu droša, tur vajadzēja būt, viņas lomu, kas rūpes un mīlestību noteica kā bezierunu pienākumu, nevis jūtās balstītu nepieciešamību. Es domāju par to, kur viņa būtu gājusi, ja būtu brīva. Ko viņa būtu mīlējusi. Kurš būtu mīlējis viņu. Un tad man pietrūkst tās viņas, kuras nebija, kuru esmu iedomājusies, spoguļojot bailes par to, kas es gribu būt, bet varbūt nekad nebūšu.
-
6 commentsLeave a comment
- 1/27/19 01:20 am
- Klusām kūņojos ārā no sava purva. Atklāju remdenu dušu burvību. Tās atvēsina ķermeni tāpat kā Gymnopedie atvēsina prātu. Ienes mieru un skaidrību.
Pirms gandrīz diviem gadiem sev apsolīju, ka "salabošu" sevi terapijā, kārtīgi sagatavošos un tad braukšu maģistros uz foršu vietu studēt savu sapņu profesiju. Dejošu, kad būs vairāk naudas. Dziedāšu, kad būs vairāk laika. Spēlēšu klavieres nākamajā dzīvē, kad atkal būšu bērns. Nesen sapnī pēc dzirdes atmiņas neveikli, bet gana atpazīstami spēlēju to pašu skaņdarbu, pārsteigumā priecājos par savu 'absolūto' dzirdi un pamostoties manī kas bija mainījies. Esmu mēģinājusi, no visas sirds centusies gandrīz divus plānotos gadus dzīvot pagaidu režīmā, kas mani skumdina, smacē un pazudina par spīti progresam. Es neesmu te laimīga. Ja man nesanāks darīt izsapņoto, tad labāk esmu nelaimīga to mēģinot, nevis atliekot. Sāku domāt par iespējām turpināt sevi labot veidos, kas tik ļoti neierobežo.
Kad lēmums ir noticis (jo es to nepieņēmu ar piepūli, racionāli), viss kļūst vienkārši, un tajā pašā laikā stāties pretī ierastajai inercei ir kā peldēt pret nāvējoši spēcīgu straumi.
-
0 commentsLeave a comment
- Cute baby animals
- 1/25/19 12:43 pm
- Cute baby animals bildes šodien liekas nepietiekami cute, lai uzlabotu man garastāvokli.
-
5 commentsLeave a comment
- 1/24/19 10:44 pm
- Jaunuma efekts ir pārgājis. Es katru dienu eju uz darbu, katru vienādo dienu ar citu, allaž esmu nogurusi un pārāk inerta dzīvošanai, un ļoti viena. Mans kauns par savu citplanētu izcelsmi šajā universā, kur viss liekas svešs un bezjēdzīgi auksts, ir gandrīz pilnīgi slepens. Es jokoju ar kolēģiem, cilāju tējas krūzes, klausoties mūziku skatos uz putniem, bet esmu jau sen beigusies. Vienlaikus man ir ļoti bail no nāves, kas ir tuvāk katru zaudēto dienu. Es domāju, ka bail, jo zaudēju. Iedomājos par dažiem "uzvarētājiem" un šķiet, ka viņi varētu justies vienmēr nāvei gatavi, jo ir dzīvi.
-
2 commentsLeave a comment
- 1/20/19 10:26 pm
- Vienmēr tik ļoti labi var sajust otra cilvēka nodomus, pirms sākts analizēt ar prātu. Nevaru atcerēties reizi, kad manai sākotnējai intuitīvajai nojautai nebūtu izrādījusies taisnība. Nu, varbūt pāris reizes. Es jūtu lietas, pirms tās pateiktas vārdos, un reizēm man šķiet, ka varu paredzēt jūtas, ko citi vēl sevī neapjauš. Ļoti konkrētas jūtas. Es zinu, ka tās tur ir, kad mani pārņem bailes.
-
4 commentsLeave a comment
- Eksaltācijas spīdumu eksplozija
- 1/18/19 11:50 pm
- Gravity Falls ir labākā multene, kādu jebkad esmu redzējusi! Raudāju beigās no tā, cik skaisti viss beidzās, un cik ļoti galveno varoņu atvadīšanās bija arī mana atvadīšanās no tā šova. Lai arī es esmu softijs, un manas asaras nav diezko sarežģīti producējamas, tas šovs ir manā WOW!!! kategorijā. Tēli, sižets un vizuālais izpildījums vienkārši norāva jumtu!
Šodien uzzināju, ka tā lieta, ko man pirms divām nedēļām izoperēja, nav vēzītis, bet parasts labdabīgs audzējs ar pāris limfmezgliem iekšā. Bija tik priecīgi iet mājās, zinot, ka vēl drusku dzīvošu, nav jāsāk plānot savas pēdējās dienas. Nu, vismaz es par to neko nezinu, ja arī nāve man tuvojas citā veidā.
Biju divās mākslas nodarbībās un nereāli ārdījos ar krāsu. Pilnīgi iegrimu procesā, līdz man palika nelabi un sagriezās galva no emociju eksplozijas. Bet pēc tam, atnākot mājās, biju tik patīkami atslābusi, daudz mierīgāka. Cilvēki teica, ka pie sevis domāja, ka labprāt nopirktu tos darbus. Tas nebija nekas liels, tas nebija supernopietni, bet tas bija vienīgais iedrošinājums, kas man vajadzīgs! Slēdzis, kas ļāva sākt mežonīgi fantazēt par visiem tiem veidiem, kādos gribu izpausties. Sajūta, ka drīkstu mēģināt. Iepriekš likās, ka esmu garlaicīgākais cilvēks universā un tāpēc sapņoju par radošumu, bet pēdējā laikā sāku to pārdomāt. Es gribēju kļūt par radošu komunikācijas ģēniju, prast rakstīt gana vienkārši un AIZRAUJOŠI, un man tas sanāk! Man sanāk mans darbs! Man sanāk būt pašai un nedomāt ar "tas ir normāli, šādi dara visi, šo es vairs nevaru" kategorijās. Sanāk tieši tas, ko gribēju, bet kas pirms tam īsti nepadevās. Šķiet, ka ESMU un vienmēr ESMU BIJUSI tas radošais cilvēks, kurš gribēju būt. Vai citādi L būtu kļuvusi man par tik labu draudzeni? Vai citādi man tik ļoti GRIBĒTU draudzēties ar visu, ko viņa iemiesoja? Es un radīšana esam vienā līgā, tagad tikai vajadzētu pakāpeniski būvēt tuvākas attiecības. Trenēties.
Zāles mani vēl aizvien atbalsta. Ir kāpumi un kritumi, bet tie ir tik svētlaimīgi normāli pat tad, kad man ir trauksmes kompulsīvais darbīgums vai bezcerības lēkme. Pašnāvība šobrīd šķiet kaut kas svešāds, nevis fascinējošs, plānojams flirta partneris. Es jūtos...normāla. Kā cilvēks. Kā tie (komēdij)filmu un seriālu varoņi, kuri pārdzīvo sliktas lietas, paraud, papsiho, BET TAD TURPINA SAVU IKDIENAS DZĪVI. Vienmēr uz viņiem skatījos ar tādu skaudības pilnu nolemtību, un tagad es zinu viņu noslēpumu! :D Ha, hā! Tikai 4.25 tabletes dienā, un es esmu Džesika Deja!
-
2 commentsLeave a comment
- Psihiatrija darbojas!
- 1/10/19 01:12 am
- Jau divus mēnešus dzeru zāles un beidzot varu teikt, ka jūtos STABILA. Ir tik brīnumaini nekrist histērijā vai sākt plānot pašnāvību katru reizi, kad notiek kas slikts (vai labs & triggering). Tas laiks, ko agrāk pavadīju, rāpjoties laukā no bedres, atkopjoties un mēģinot mazināt zaudējumus, tagad tiek pavadīts DZĪVOJOT. Vai nav jauki?
Mana psihiatre ir neticami skaista, profesionāla un patīkama kā cilvēks. Pagājušajā reizē viņa stāstīja par miega higiēnu, šoreiz par kortizolu, miega draivu un nepieciešamību sportot. Izrādās, ka, lai ietrenētu sevi doties pie miera saprātīgā laikā, ir jāturas pie noteikta grafika vismaz divas nedēļas. Es zinu, ka tā būs absolūta elle pēc pēdējās reizes, kad izturēju tieši divas dienas, bet esmu gatava izaicinājumam.
Kā sevi piespiest sākt kustēties - lūk par to gan esmu tumsā!
-
5 commentsLeave a comment