Man ir līdzīgi, bet pēdējā laikā (un ar terapijas palīdzību) man ir radušās spēcīgas aizdomas, ka šī prakse - sajust cilvēku emocijas, un bieži vien uz tām arī reaģēt, īpaši tām, kuras "vēl nav nojaustas" - patiesībā šīs emocijas IZSAUC.

Protams, visticamāk lasījums ir gana pareizs, ka šāds cilvēks varētu šādi reaģēt, kā es paredzu, bet jebkurā brīdī cilvēkam ir izvēle, kā rīkoties tālāk, un es dažreiz jau laicīgi ieņemu upura poziņu, lai sagatavotos brīdim, kad otrs man sāks darīt pāri. Tas ir pašaizsardzības mehānisms, kas diemžēl dažreiz pats izsauc bailīgo lietu. Mācos to kontrolēt, un sagaidīt no cilvēkiem labo pat tad, kad mana galva man stāsta, ka viņi grib darīt lietas, kuras man darīs pāri.

Dažreiz man izdosies novērst izaukšanu, dažreiz nē - un man nodarīs pāri. Bet es vairs neesmu tas mazais, no mammas atkarīgais bērns, kuram laicīga emociju neparedzēšana var nodarīt pāri TIK lielā mērā. Es varu pateikt - you're a dick - un aiziet.

Tik daudz ar šo esmu domājusi, god.

Šis man ļoti licis aizdomāties. Es domāju, ka tas varbūt ir abpusējs (bieži vien destruktīvs) process, kurā cilvēki viens otru atrod, lai reizēm pat neapzinoties atkārtotu kaut kādas neatrisinātas psihodrāmas. Upuris un pāridarītājs, nemīlētais un nepieejamais utt. Ir forši šo apzināties, jo tā, šķiet, jau ir liela daļa no risinājuma.

Pavisam noteikti abpusējs, jā! Dažreiz cilvēki meklē citus, kam darīt pāri tāpat, kā agrāk darīja pāri viņiem. Visādi tas notiek. Bet to var apturēt.

Jā, un dažreiz cilvēki meklē kādu, kas darīs pāri viņiem. Visādi ir, peikrītu. Un to pilnīgi noteikti var un vajag apturēt.