slepenaamaasa

1/27/19 01:20 am
Klusām kūņojos ārā no sava purva. Atklāju remdenu dušu burvību. Tās atvēsina ķermeni tāpat kā Gymnopedie atvēsina prātu. Ienes mieru un skaidrību.

Pirms gandrīz diviem gadiem sev apsolīju, ka "salabošu" sevi terapijā, kārtīgi sagatavošos un tad braukšu maģistros uz foršu vietu studēt savu sapņu profesiju. Dejošu, kad būs vairāk naudas. Dziedāšu, kad būs vairāk laika. Spēlēšu klavieres nākamajā dzīvē, kad atkal būšu bērns. Nesen sapnī pēc dzirdes atmiņas neveikli, bet gana atpazīstami spēlēju to pašu skaņdarbu, pārsteigumā priecājos par savu 'absolūto' dzirdi un pamostoties manī kas bija mainījies. Esmu mēģinājusi, no visas sirds centusies gandrīz divus plānotos gadus dzīvot pagaidu režīmā, kas mani skumdina, smacē un pazudina par spīti progresam. Es neesmu te laimīga. Ja man nesanāks darīt izsapņoto, tad labāk esmu nelaimīga to mēģinot, nevis atliekot. Sāku domāt par iespējām turpināt sevi labot veidos, kas tik ļoti neierobežo.

Kad lēmums ir noticis (jo es to nepieņēmu ar piepūli, racionāli), viss kļūst vienkārši, un tajā pašā laikā stāties pretī ierastajai inercei ir kā peldēt pret nāvējoši spēcīgu straumi.
0 comments Leave a comment