Nu, mani nenogalina. Bet par ko ir jautājums?

Es cenšos saprast, vai man ir dārga terapeite, vai arī vnk sūdīgas naudas plānošanas spējas. Cik Tavējā maksā, ja nav noslēpums?

40, 45 par vizīti (reizi nedēļā)

Nu labi, tad Tev varbūt ir cita finansiālā situācija. :) Es maksāju 35, un man jau tas liekas bik par daudz.

Es laikam ļoti nesaprotu to terapeita būšanu. Kāpēc pie viņa jāiet regulāri? Būtībā viņš ir ārsts. Vizītē viņam būtu jākonstatē problēmas un jāsniedz risinājumi. Piemēram, nosliece uz depresiju? Fiziska slodze, stingrs dienas režīms. Nepalīdz? Lūdzu tev recepte. Depresiju izraisījušas bernības traumas vai kas cits? Konstatējam virzienu. Tālākais smagais darbs tik un tā ir pacienta rokās (galvā), jo neviens cits pacienta vietā problēmu viņa galvā atrisināt nevar.

Sorry, ja šis izskatās pēc uzbrauciena, jo tas tā noteikti nav domāts. Es vienkārši nesaprotu lietas, bet gribētos saprast.

Manuprāt, šo var savā ziņā salīdzināt ar programmēšanu. Ja Tev datorā ir vīruss un IT džeks Tev pasaka, kas par vainu un ko vajadzētu darīt, nav teikts, ka Tu saproti, kā to labot, kā atkal nepieļaut tās pašas kļūdas arī citās situācijās.

Bet tas nav labākais piemērs. Es, piemēram, zinu, ka esmu ok cilvēks, bet zināt ir kaķim zem astes, ja to nejūti. Es varu sevi mīlēt, bet nemācēt atpazīt sajūtas, pamanīt un rūpēties par sevi.

Principā terapijā tiek vēlreiz izdzīvots mīlošu, veselīgu attiecību modelis, kāds nebija ar saviem vecākiem. Caur šo pieredzi cilvēks sajūtu līmenī piedzīvo un līdz ar to pa jaunam pārprogrammē attiecības ar sevi (un citiem varbūt). Tas ir tas, kā es to saprotu. Jāiziet cauri sevis uzcelšanas procesam pa jaunam, terapeits palīdz to izdarīt pareizi & kvalitatīvi. Kļuva skaidrāks? :)

Domāju, ka palika skaidrāks. Paldies par skaidrojumu! Laikam mazliet vispārināti var teikt, ka terapeits māca sevi mīlēt.

Bet es laikam tik un tā īsti nesaprotu. Vai tad cita, efektīvāka ceļa, kā palīdzēt cilvēkam, nemaz nav?

Es nesen izlasīju grāmatu par psihoanalītiķi un biju vienkārši šausmās, ka cilvēku problēmas tiek risinātas gadiem ilgi un neviens tur laikam nesaskatu nekādu problēmu. Sapratu, ka lai nu kur, bet pie psihoanalītiķa savu mūžu negribētu rādīties. Man liekas, ka, problēmas risinot tiešāk, tas ir sāpīgāk, bet ātrāk.

Es laikam esmu briesmīgs stulbenis, ka nesaprotu, bet nevar būt, ka pieejā iemācīt kādam sevi mīlēt ir kaut kas briesmīgi individuāls.

Es nezinu… Laikam kaut ko saprastu vienīgi, ja iedziļinātos kādā pilnīgi konkrētā procesā.

Par efektīvākiem veidiem - tas droši vien ir visai individuāli, gan jau ir. Ja cilvēks, piemēram, ir ļoti disciplinēts, iet arī uz atbalsta grupām, guļ, moš vēl kko, varbūt tas process ir raitāks. Bet, ja kaut kas ir lauzts līdz pat pieaugšanai, ir grūti to salabot ātri. Vajadzīgs laiks, lai apzinātu izpostītos reģionus, saprastu, kā risināt, un tad lēnām atjaunot.

Man šķiet, ka psihoanalītika kā tāda vairs īsti netiek lietota.

Es šodien domāju par savu gadījumu tieši Tavu jautājumu dēļ, kā to labāk paskaidrot un tā. Man pašai šķiet, ka cilvēks ir sistēma miljons līmeņos un ar dažādām variācijām. Es esmu ļoti jūtīgs cilvēks, kurš piedzima visai disfuncionālā ģimenē, kur tētis bija atkarīgais, mamma - vardarbīga, bet lielākā daļa pārējo cilvēku - līdzatkarīgi katrs savā veidā. Arī es, tikai man tas pielēca vēlāk.

Man, piemēram, pirmais sasniegums bija atpazīt un spēt izjust dusmas. Liekas kkāda h*iņa droši vien, bet, dzīvojot savā ģimenē, nekad nebija droši dusmoties, pie tam bija jāsargā tētis un mamma, jo viņi vai nu krita histērijā, vai depresijā, ja kāds dusmojās. Es nejutu dusmas, bet uzreiz vainas apziņu un bailes, un tieši terapijā vispār to sapratu. Tā ir viena maza lieta, un tādu ir fakin daudz. Es, pati nepamanīdama, grūtos brīžos visvairāk sevi kritizēju un esmu visskarbākā. Tagad es to zinu. Agrāk nezināju. Tik daudz var mainīt tagad, kad process ir saprasts. Vispār nemācēju rūpēties par sevi atpazīt emocijas, saprast, kas man patīk, tikai izpatikt citiem. Arī tas mainās. Tas ir kaitinoši garš un brīžiem mokošs process, bet arī tik atbrīvojošs. Kā kraut pa akmenim nost no muguras smagumu, kas visu laiku bijis jānes, un griezt vaļā tīklu, kurā esi sapinies un nevarējis brīvi kustēties.

Jā, tagad man vairāk skaidrs. Jo tavas konkrētās problēmas man ir pazīstamas.

Sanāk, ka principā jau var iedot arī pirmajā vizītē tādu kā ceļa karti ar galvenajām problēmām un veidiem, kā tās risināt. Bet tad tas var būt tikai diezgan vispārīgi un, ja problēmu daudz, tad ar to nepietiek. Jo problēmām jau var būt arī sava hierarhija. Atrisini vienu un tikai tad precīzāk redzi nākošo.

Droši vien tikai kādā brīdī (bet nudien nezinu kad) pienāk punkts, kad optimāli ir samierināties ar kādu savu “īpatnību” procentu un tālāk cīnīties vienam pašam. Jo pilnīgi normāls cilvēks... Tādu nemēdz būt. Centos paskaitīt pie sevis draugus un paziņas, kuriem nebūtu, kā saka, bagāžas no disfunkcionālas ģimenes. Daļai īsti nevar saprast, bet vispār maz.

Kādreiz, kad man bija problēmas, es tās centos norakstīt no sevis, aprakstot dienasgrāmatā vai kur citur. Tad parasti nejauši izdevās ieraudzīt citu perspektīvu, kā uz savām problēmām raudzīties. Kaut kā no tiem saviem draņķiem izkūlos ārā, vismaz no lielākās daļas. Tagad man liekas, ka man paveicās. Ar to, ka apstākļi mainījās, ka tiku vaļā no traucējošākajiem cilvēkiem savā dzīvē. Un tikpat labi es droši vien varētu pašrefleksijā kavēties uz vietas, nekur tālāk netiekot. Kādu laiku tā arī bija.

Jā, tā ir ar tiem līmeņiem.

Vēl jau ir tas, ka katram mazliet savs darbojas. Es pēdējā laikā ļoti intelektuāli pārdegu regulāri (man ir OKT, tas nepalīdz), tāpēc man darbojas principā tikai cilvēcisks kontakts. Zinu cilvēkus, kuri "salabojušies" ar sēnēm, mdma, reliģiju, noteikta veida garīgo filosofiju, pareizajām attiecībām, hobijiem...

Samierināšanās jau, manuprāt, arī ir tas, ko terapijā dara. Es tieku cauri, pārdzīvoju kaut ko, kur ir fiksācija, un ir vieglāk, tāpēc ka nav tas vairs jātur. Bet es arī samierinos, ka bijis tā, kā bijis, ka es esmu cilvēks ar saviem trūkumiem, grūtumiem un labumiem, un mācos dzīvot veselīgi patstāvīgi.

O, rakstīšana ir zelts! Ja piespiež sevi rakstīt daudz, tad beigās jau iznāc tīrs un skaidrs kā no pirtiņas. Man darbojas gan miedziņš, gan rakstīšana, gan runāšana ar draugiem, darbs utt, vienkārši ir par daudz smaguma diezgan bieži, lai piespiestos. Ar to jātiek galā vispirms, tālāk jau ietu viss kā smērēts. :D