- 5/8/19 12:49 am
-
Šodien pēc lekcijas bez mājasdarba (kas bija viena no jautrākajām lekcijām manā mūžā!) domāju par tēmām, kuras varētu tomēr apskatīt tajā mājasdarbā (man būs iespēja to iesniegt vēlāk!). Sapratu, ka viena no problēmām ir tā, ka es konstanti esmu pārsātināta domām un emocijām, tāpēc ir grūti izvēlēties vienu tēmu un nofokusēties.
Domāju tik daudz no tik daudz skatupunktiem, es esmu lasījusi universu vēl kamēr augu no cāļa par traku, izplūkātu vistu (haha, šai brīdī jau esmu zaudējusi sajēgu tik ļoti, ka paliek jautri :D), ka katra atsevišķa tēma man nedaudz uzspridzina smadzenes un jūtas. Katra tēma ir universs.
Konstanti šķiet, ka varētu eksplodēt no tā, cik daudz jūtu. Tā, it kā manā ķermenī vienlaikus būtu vairākas būtnes - pagātnes, tagadnes, iespējamās nākotnes, upura, varmākas, glābēja, mākslinieka, shēmotāja, cilvēka, kas pamana VISU vai vismaz ļoti, ļoti DAUDZ - un tās visas justu un domātu vienlaicīgi. Turklāt dažreiz pasaule man triecas pretī tik spēcīgi, ka tas vairs nav komfortabli. Es negribētu teikt - līdz sāpēm - jo tam diskomfortam īsti nav labā vai sliktā nokrāsas, kamēr to nepiešķir.
Šīs pārsātinātības dēļ varbūt ir labi rakties. Vai vismaz neturēt lietas sevī, regulāri nolaist savām smadzenēm asinis. Jo tad ir tā, ka, no rīta pieceļoties, ir jauna diena. Ir jaunas domas. Kaut kāda daļa veco tiešām paliek izrakstītas un liekas mierā. Turklāt ķermenim ir vieglāk, jo nav nekas jātur un jāvelk sev līdzi - viss tiek izlādēts. Dzīvi var just svaigāk.
Bet es gribu atcerēties, ka, izrakstot sāpīgo, nedrīkst aizmirst, ka dzīvoju patiesi, maģiski skaistu dzīvi, ka esmu cilvēks, kurš ir skaists un brīnumains tāpat kā visi citi, ka katru dienu ir tik daudz, par ko būt pateicīgai un brīnīties. Arī tas ir ļoti rūpīgi un apzinīgi jākopj.