- 6/19/19 12:32 pm
- Radinu sevi nekasīt galvu un ķermeni, kad esmu nervoza. Šķita, ka galvenais ir pamanīt, ka grasos to darīt (vai jau daru) un tad... nedarīt. Skuju! Galvenais ir spēt koncentrēties, kad viss kņud un skaidri zini, kurās vietās uz galvas ir kreveles, ko varētu nokasīt (arī tās kņud).
Grūta nedēļa laikam, šovakar vajadzētu maksimāli izlutināties!
KAS PALĪDZ:
1. Košļāšana (košļeņu vai burkānu)
2. Saraksta veidošana. Paņēmu baltu lapu un pierakstu katru nākamo darbu pa vienam. Kad pabeidzu, izsvītroju un pierakstu nākamo.
3. Pārsteidzošā kārtā - Milka ar riekstiem!😋 - 6 commentsLeave a comment
- No tā jau es baidījos!
- 6/19/19 12:01 am
- Manas rokas kļūst aizvien muskuļotākas, lai gan dejošanā un vingrošanā (un staigāšanā!!!!) uz to netiek likts nekāds uzsvars! Šodien pamanīju, ka man ir REDZAMI BICĪŠI! Kā džekam! Pie tam tādi izteikti, nevis starp citu. Es nezinu, kā, bet gribu tikt no tiem vaļā pēc iespējas ātrāk.
No kā vēl es baidījos? Ka kāds mani tomēr pierunās aizbraukt ciemos pie mammas! Savā ziņā šīs bailes labi miksējas - ja būs par traku, es jebkurā brīdī varēšu sevi izrubīt! - 2 commentsLeave a comment
- Writing is really an act of faith
- 6/18/19 10:34 pm
- ... un esmu sapratusi savu reliģisko piederību, to, kas man strādā. Droši vien retais cilvēks ir redzējis Dievu, bet daudzi tic, un tas viņus stiprina. Tieši tāpat man ir ar rakstīšanu.
Serve the work. Work for something outside of yourself not for yourself.
"He doesn't believe that people are born with the ability to paint or to write. He believes that people are born with the obsession to paint and the obsession to write, and it's from that obsession that you develop your talent."
Vismaz šovakar man ar šo pietiek. Jau kādu laiku esmu pamanījusi, ka jūtos labāk, ja esmu piesēdusies un parakstījusi, paklausījusies kaut ko, padziedājusi (starp citu, mani uzņems korī!!!!!!). Ar to pietiek labai dzīvei. - 0 commentsLeave a comment
- 7
- 6/18/19 09:49 pm
- Čau!
Šodien es pamanīju, ka arī pati *persona, kura es gribētu būt* raud pie citu mākslinieku *mākslas*. Tas man kaut kā liek justies labāk.
ĻOTI daudz emociju, saņemot ziņu no mammas. Mums trim katram atsūtīja pielāgotu ziņu - man vismazāk emocionālo, tad brālim un visbeidzot māsai. Māsai galīgu sviestu. Mēs visi apmainījāmies ar ziņām, un es paliku galīgi dusmīga. Atbildēju, vismaz laipni cenšoties paskaidrot, bet pēc tam jau atkal brutāli novelkot līniju, jo viņa (šoreiz maigāk nekā agrāk, uzmanās) atkal sāka iejaukt sarunā "man jau vairs daudz nav atlicis" un tamlīdzīgas nianses. Tas viss ir tik piņķerīgi! Ar tēti bija līdzīgi - es zināju, ka pastāv iespēja, ka viņš nomirs, ka tā iespēja ir abstrakti reāla, bet nespēju pacelt klausuli. Nevaru izturēt to smagumu, kad kāds tev zvana, tam kādam sāp, tu tur neko nevari padarīt, pats cilvēks tur neko nedara, tikai sūdzas (ar cerību, ka no tā paliks vieglāk? vai paliek, tā dzīvojot?). Dusmas ir par to, ka viņi mūs mocīja visu dzīvi, un tagad mēģina (vismaz viņa) to turpināt, bet man vairs nepietiek spēka. Nespēju kāpt atpakaļ tajā purvā, ļaut tam apvīties ap sevi, kad jau tā tik smagi jāstrādā, lai ikdienā justos labi. Es saprotu, ka tā ir mamma, bet... Jūtos vainīga, ka nezinu, kā to labot, bet tajā pašā laikā šī vainas apziņa izsauc tik lielas dusmas. Šķiet, man atkal dara pāri. Varbūt tieši es esmu tā, kura ieņem upura pozīciju un nekāpj no tās laukā? Varbūt es patiesībā varētu saņemt spēkus un paciest viņas klātbūtni?
Bet kāda būtu jēga, ja tas laiks man būtu mocības? Gan man, gan viņai? Nē, viņai būtu ok, ja es turētos un gandrīz neko neteiktu.
Es nezinu. Man gribētos zināt, kā ir pareizi, kā ir labāk, bet patiesība ir tāda, ka viņa mūs neizaudzināja par labākiem cilvēkiem, neviens no viņiem, un pašai man vēl tādam altruismam nav spēka. Šķiet, ka man būtu jāzina, kā viņai pateikt: "Ja sūdzies un manipulē, tad manis tavā dzīvē nebūs". Ik pa laikam pasaku to citiem vārdiem. Ar mani viņa uzmanās mazliet vairāk, bet man nav vispār nekādu ilūziju, ka tas saglabāsies, aizbraucot ciemos. Pret brāli un māsu viņa, protams, savu uzvedību pārāk nemaina. Papildus tam man bail teikt ļoti tiešā tekstā, jo ir mazā māšele, kam negribu pilnībā pazaudēt piekļuvi. Un pasakot tieši, iesaistot jūtas, viņa mēdz sākt manipulēt vairāk, tad es vairāk satraucos un sadusmojos, un to ir grūti panest.
Nezinu, ko darīt. Šķiet, ka arī par viņu man vēl ir sapnis, ka viņa saņemsies, ka viss varētu būt citādi. Nebūs. Tāpat kā ar tēti. Bet es nevaru ar to samierināties, man vajag vismaz vienu vecāku, un nav spēka būt vecākam savai mammai! Iespējams, ka vieglāk ir samierināties ar ideju, ka viņas varētu nebūt, nekā ar viņu pašu. Zinu, ka tas skan briesmīgi.
Tā nav viņas vaina, ka viņa ir tāda. Tā ir viņas atbildība. Mana atbildība ir saprast, kā es jūtos. Kaut pašai priekš sevis. Un tad varbūt skaidri nokomunicēt, kas man ir pieņemami un kas - nav. Palīdzēt sev, spēt pašai būt sev abiem vecākiem. - 6 commentsLeave a comment
- Seši
- 6/17/19 09:24 pm
- Šodien dejošanā bija tāda diena, kad likās, ka visi lien dvēselē. Tas kaitina, jo nezinu, vai jau māku sevi nosargāt. Man ir aizdomas, ka viens čalis no manas deju grupas uzaicināja mani LinkedInā (no visām vietām!). Tā kā es viņu neatpazinu un tur neapstiprinu cilvēkus, kurus nepazīstu, izdzēsu uzaicinājumu, tāpēc nezinu 100% droši. Partneri šodien bija arī šaušalīgi smaidīgi, runīgi, visu laiku skatījās acīs, un tiešām vienā brīdī gribējās visus iepļaukāt! Tas nav nekas traks dejošanā ieskatīties acīs, bet par labo toni tiek uzskatīta neblenšana. Tas, ka es izturos pieklājīgi un esmu diezgan kautrīga, droši vien nekā neuzlabo situāciju - dunduki parasti uztver to kā uzaicinājumu pienākt vēl tuvāk.
Terapeite teiktu, ka šī, iespējams, ir neadekvāta sadusmošanās, aizsargreakcija, tāpēc jāskatās, no kā mana iekšējā čiepiņa mēģina sevi pasargāt. Es domāju, varbūt tās ir situācijas, kur bija jādraudzējas "pēc citu noteikumiem", jo bija bail palikt vienai un šķita, ka man nav vērtības vienai. Kā es varētu to meiteni mierināt tajā laikā? Es varētu likt viņai pateikt skaidru, varbūt pat tādu vīpsnājošu, nosodoši vibrējošu nē. Pagriezties. Iet prom, satikt kādu stilīgu pieaugušo (piemēram, mammas draudzeni, kura mēdza ciemoties, vai tēta brālēnu), izstāstīt, kas notika, un kaut ko foršu padarīt kopā. Iemācīties jaunu dziesmu, kas dziedas tik skaisti, ka aizmirstas visas nebūšanas. Uzzīmēt supernovu (un droši vien uzzināt, kas ir supernova, piedzīvojot tādu arī savās smadzenēs). Parunāties par dzīvi un varbūt to notikumu. Ka ne vienmēr cilvēkiem sakrīt ceļi, nodomi vai iešanas stili, un tas ir ok. Nevajag obligāti iet kopā, ja nav labi. Var mierīgi iet pats. Var atrast citus draudziņus. Var forši pavadīt laiku ar sevi. Tad Pieaugušais man varētu dot uzdevumu doties izpētes gājienā, atrast un pierakstīt visu, kas mežā un pļavās, un ārā vispār ir zaļš. Katru mazāko daļiņu. Pierakstīt smaržas vai garšas, vai domas, kas ienāk prātā šīs lietas novērojot. Čiepa tik ļoti izbaudītu šo visu, ka nevarētu vien sagaidīt nākamo reizi, kad sanāks palikt bez draudziņa. Varbūt tikmēr (nē, labāk vēlāk!) Pieaugušais parunāsies ar draudziņu, kurš mani gribēja aizvest tur, kur negribēju doties. Tikpat iejūtīgi kā ar mani Pieaugušais liks draudziņam saprast, ka mani ir jāciena, ka ir robežas, kuras noteikti nedrīkst pārkāpt, un draudziņš vēlāk pret mani izturēsies pat ar zināmu bijību (vismaz sākumā!) un iejūtību.
Tā lūk.
Vēl šodien pamanīju, ka izbaudu māsas aprūpēšanu, bet mazāk kā agrāk (tas ir labi!). Viņai bija bez diviem grādiem 40 grādu temperatūra, es vedu viņu pie ārsta un pirku zāles, bet tad sapratu, ka tas ir smieklīgi katru reizi taisīt tādu trādirīdi, viņai jāpiereģistrējas pareizajā rajonā un laicīgi jāiet pie ārsta, pirms vēl palicis traki. Vēl pamanīju, ka man ļoti bail, ka ar viņu kaut kas varētu notikt. Ik pa laikam esmu tādā puspinkšķa stadijā.
Runājot par čiepiņām, mana jumta trīs kaijubērni vēl ir veseli! Ja Jūs zinātu, cik mīlīgi tie klumburē pa jumtu! Tik pūkaini un neveikli, un nesteidzīgi. Sirds apmeta kūleni, kad šodien ieraudzīju tikai vienu, bet tad no kaut kurienes izlīda pārējie. Tikko uz jumta atlidoja arī otrs kaija, mazie tam uzreiz pieskrēja klāt cerībā uz gardumiņu, bet tas, šķiet, neko nebija atnesis. Mazie turpina viņam sekot. Es arī tā darītu, ja būtu kaijulēns.
Šobrīd saulriets ļoti skaisti apspīd citu lidojošu putnu vēderus. Esmu sagurusi. Droši vien vajadzētu pamazām kūņoties migā. Vēl jāuztaisa māsai piecminūšu zupa, jāapskatās Skillshare ieraksts un tad varētu laist šo dienu vaļā.
Cik reizes šī bloga vēsturē jau esmu teikusi, ka no mājām ir daudz vieglāk un produktīvāk strādāt nekā no darba? - 0 commentsLeave a comment
- 5
- 6/16/19 11:14 pm
- Šodien es pamanīju trīs skaistas čiepiņas un daudz citu putnu. Mūsu rajonā ir tik aktīva putnu dzīve, ka, pirmo nedēļu te nakšņojot, putnu klaigas traucēja gulēt. Tagad kaiju saucieni pat šķiet mājīgi. Skatoties, vai čiepiņas nav nokritušas no jumta (jā, tieši tik jokaina es biju), pamanīju divus beigtus putnus, divus guļošus kaķus (dzīvi, novēroju elpošanas pazīmes), atnesu kaķa mantiņai jaunu spalvu (viņa novērtēja, ļoti ostījās, uzbruka un košļāja to spalvu). Tāpat arī pamanīju, ka aiz mūsu mājas ir ļoti daudz atkritumu. Izskatās, ka cilvēki savu miskasti met nevis konteineros, bet laukā pa logu. Aizdomājos par to, vai izskatītos jocīgi, ja es paņemtu kādus pāris maisus un to visu salasītu. Varbūt man kādu dienu (vakaru, ar kapuci galvā) šo vajadzētu pamēģināt, lai zinātu, kā tas ir.
Traki nāk miegs. Biju domājusi izlavīties pēc pāris jasmīnzariem no kuplā krūma, kam, šķiet, tas galīgi neskādētu, taču esmu ārkārtīgi nogurusi un ir jau tik vēls. Šķiet, ka nekur tomēr neaiziešu. Bet būtu tik jauki pamosties smaržīgā istabā! Šodien pamanīju arī to, ka neesmu īsti apmierināta ar dzīvi. Jūtos nostrādājusies, nepiedzīvojusies, izšķērdējusi milzumdaudz naudas, un man visa kā trūkst.
Piemēram, spoguļa, aizslietņa, lai atdalītu gultu no pārējās istabas, gultas rāmja, pūkaina paklājiņa pie spoguļa, lai varu no rītiem tur smuki sēdēt, vismaz divu, trīs istabas augu, salabot teļļuku, lai varētu taisīt kino vakarus, aizbraukt ciemos pie Mākoņa. Baigi daudz vajag. Šodien beidzot savilku finanšu ekseli, ko biju atlikusi ļoti ilgu laiku. Secināju, ka tik ilgi esmu tikai uzskaitījusi, nevis plānojusi finanses, ka tas ekselis vairāk nemaz nepalīdz. Vajadzētu atsākt, lai atgūtu kaut kādu kontroli dzīvē. Esmu tik ļoti pieradusi pie ikdienišķiem sevis lutināšanas veidiem. Varbūt labāk sajust, cik un kas tieši ikdienā ir nepatīkami, lai varētu labot to, nevis ar putukrējumu visu laiku pieklusināt un vēlāk nevarēt atļauties neko nopietnu.
Šodien atlicis tikai sevi sajust, noķert kādu apzinātības mirkli, sajusties te un tagad savā ķermenī. Eksistenciālā panika tad atlaidīs un būšu gatava jaunai nedēļai. - 0 commentsLeave a comment
- Trīs kaijas mazuļi
- 6/16/19 02:11 pm
- Izkrrituši no ligzdas, mamma viņus mēģina sargāt, kamēr bars kovārņu cenšas viņus ielenkt. Ko mums darīt? 😭
*Visu ko sazvanījām, izrādās, ka varbūt nemaz nav izkrituši, bet izgājuši apskatīt pasauli. Iemetu kovārnim ar savu labo čiekuru, tagad plānoju nopirkt labu ūdenspistoli. Mazie čuč, atlidoja otrs lielais kaija.
Mums pie balkona bija kaiju, kovārņu un dīvainā kārtā arī baložu karš gaisā.
Nu labi, protams, ka es nepirkšu ūdenspistoli. Putniem jātiek galā ar sevi tāpat kā man ar saviem pasargāšanas instinktiem. - 8 commentsLeave a comment
- Šodien pamanīju 4?
- 6/14/19 11:27 pm
- Es nezinu, ko šodien pamanīju. Šķiet, ka visas pamanītās lietas ir tik nelielas un kaitinošas savā niecīgumā. Pamanīju to, cik skaisti "nezāles" aug betona spraudziņās, kanalizācijas aku caurumiņos un citviet. Mani vienmēr tādas nezāles iepriecina, tomēr to ņemt un pierakstīt šķiet tik bezjēdzīgi. Pamanīju, ka diezgan spēcīgi smaržo jasmīni, bet, tiklīdz sāku ostīt apzināti, vairs nevarēju saostīt. Interesanti zināt, vai citiem arī tā ir?
Es pat nezinu. Varbūt par maz pamanu. Varbūt vienkārši katram vingrinājumam ir krīzes punkti. Respektīvi - jebkurš punkts kopš otrās dienas/reizes, kad jaunuma efekts jau novalkājies. Droši vien tāpēc to sauc par izaicinājumu. Varbūt arī tāpēc, ka ir tā nepatīkamā pārgulēšanās sajūta šobrīd. Atnācu no darba, aizgāju pasnaust un pamodos pusvienpadsmitos. Redzēju sapņus, bet ne pārāk patīkamus. Interesantus, bet tikpat samocītus kā pašsajūta šonedēļ. Tur bija māsas Instagram stāsts, kurā viņai ir lielas vistas kāju maskas čības, kas mums ar brāli un viņa draudzeni sapnī šķita ārkārtīgi komiskas. Tur bija sarežģītas virpuļdurvis, kas mani vajāja un sagrieza kāju. Tur bija mamma, kas pagaidu variantā dzīvoja kaut kur mūsu mājā, kaimiņiene, kas bija pie viņas ciemos, un sāka man lasīt pamācošu dzejoli, kā jāizturas pret mammu (kā pret lielu svētumu, jātur godā un cieņā, jāpalīdz utt.). Es sāku uz kaimiņieni kliegt, stāstot lietas, kas padara šādu mātes mīlestību par neiespējamu. Ārpus sapņa es neesmu mierā ar šo sajūtu, man tiešām gribas, lai visa ģimene ir vienota un mīloša, bet nespēju iedomāties, kā tas būtu iespējams. Kā būt mīlošai un vienotai ar kādu, kurš ir viss, bet ne mīlošs un... vienots pat pats ar sevi, kur nu vēl citiem?
Vēl bija interesants sapnis par iešanu uz ezeru. Aizgāju, tur atkal bija jokainas virpuļdurvis, es skrēju ūdenī, bet ūdens bija sveces, un sveces bija seklas, un izrādījās, ka ezers tagad ir norobežots aiz stikla ēkas sienām, kur lieli, pelēki viļņi skalojas pāri grīdas līmenim, bet visapkārt ir dažādas atrakcijas un baseins. Es peldējos baseinā, un arī tur bija mana ģimene. Tas likās tik jocīgi. Vienlaikus jutos atvieglota, ka varu būt gan ezerā, gan baseinā, kur ūdens ir caurspīdīgs un nevar slēpt zem sevis trakus vampīrus, dēles un citas briesmīgas, nepamanāmas lietas.
Manas desmit minūtes, šķiet, ir galā. Ir ļoti nepatīkami šobrīd būt. - 2 commentsLeave a comment
- 6/13/19 11:11 pm
- Kādam vēlbir bijuši brain zaps ne tikai atmetot, bet arī vienkārši lietojot antidepresantus?
- 0 commentsLeave a comment
- Šodien es pamanīju 3
- 6/13/19 10:04 pm
- Šodien es pamanīju kuplu, skaistu rožu krūmu. Mana oža nav gana laba, lai sajustu smaržu pārāk asi, bet krāsa bija tik skaista. Mums mājās (laukos) arī bija tāds rožukrūms, un es vienmēr par to priecājos, lai gan jau kopš bērnības rozes man šķitušas pārlieku banāli ziedi. Varbūt tieši tāpēc, ka man tās patika, kad man patika viss banālais.
Ir biedējoši tā rakstīt. Vienkārši. Bez īpaša mērķa. Bet esmu arī pamanījusi, ka, pierakstot pamanīto, aizvien vairāk pievēršu uzmanību konkrētām ikdienas detaļām. Tas ir svarīgi un patīkami. Tās detaļas varētu piepildīt sižetu manai grāmatai, padarīt to tik dzīvu, kādas vienmēr ir grāmatas, kuru autorus apskaužu lasot. detaļas padara visu reālu. Ir tik dīvaini, kā lielākā daļa dzīves paslīd garām nepamanīta, pieņemta par pašsaprotamu, bet tad, kad lasi grāmatu, stāsta varoņi vienmēr virzās cauri ļoti konkrētām, pamanāmām vietām, tu vari pamanīt visu viņiem apkārt, katru svarīgo domu, smaržu un izjūtu. kaut kādā ziņā grāmatas ir īstākas par dzīvi.
Šodien, ejot mājās, man garām brauca puisis, kuru es nepazīstu, un šķietami pārsteigts par to, ka mani pamanījis, pasveicināja. Pagāja zināms brīdis, kamēr es viņu sadzirdēju, pamanīju un tad sapratu, ka viņš sveicina mani, ap to brīdi viņš bija aizbraucis tik tālu, ka redzēju vienīgi to, ka viņam ir tumši mati, un es pamāju pretī, jo man bija bail, ka citādi viņš piebrauks pie manis un sāks runāties. Kas zina, kas slēpās aiz tās sejas, es negribu neveiklu, nejaušu tērgāšanu, kamēr man rokās kārdinoši smaržo zemenes. Vienu es apēdu netīru. Dzīvoju uz naža asmens, es zinu! :D Es tajā brīdī biju uz ielas, kas ir tieši blakus manam mīļākajam ceļam uz mājām, un sapratu, ka šī ir pat vēl labāka! Es dievinu to, cik daudz mīļu pastaigu taku ved pie manis.
Šī uzdevuma būtība ir tāda, ka 10 minūtes nepārstāj rakstīt, tā nu pēc nelielas pauzes turpinu, lai gan man īsti nav, ko teikt. Pieņemu, ka tā nav labākā stratēģija, bet pat tā ir detaļa! - 0 commentsLeave a comment
- Šodien es pamanīju 2
- 6/13/19 01:07 am
- Daudz mazu lietu?
Pamanīju, ka tad, kad pievēršu gana daudz uzmanības citiem cilvēkiem darbā, man visi patīk daudz labāk.
Pamanīju, ka mana terapeite liek matos želeju. Man šķiet. Kaut ko, kas ierobežo un padara viņas čirkas spīdīgākas. Es nezinu, kura versija man patīk labāk. Varbūt šī.
Pamanīju, kā divi onkas darbā vispirms paskatās man sejā ("Sveiki - labdien") un tad instinktīvi uz kājām (man šodien mugurā šorti, neviens cits tur īsti tā nestaigā).
Pleķi uz dīvāna (to es vēl šovakar satīrīšu).
Ādas brūnumu.
Savas kolēģes dabisko, svaigo skaistumu. Tā, it kā mēs būtu viņas filmā, tik skaista viņa ir gan iekšēji, gan ārēji.
Nosmērēto veļasmašīnas priekšpusi. Montieris atstāja melnus pleķus. Es nezinu, kāpēc, bet man patīk tie pleķi.
To, kā, paguļot krēslā pāris minūtes, varu atsākt darbu ar jaunu enerģiju.
Putekļus uz savas palmas.
Spīdumiņus, kas sākuši nākt nost no mana kaķa krekliņa un pielipt ādai - tieši kā man patīk, ka spīdumi dara.
Mieru. Ne svētīgo vai apgaroto, vai vatēto. To mieru, kāds ir tad, kad tev kāds ir, kāds, ar ko ir droši, kurš ir aiz tavas muguras. Tādu sajutu šodien terapijā. Bez liela aizkustinājuma, gandrīz ar lietišķu sausumu. Vienkārši man kāds ir, punkts pēc fakta. Es neesmu viena. Kāds, kurš nevar mani pamest.
Pamanīju ezeru, kad runājām par visām pārdzīvotajām sāpēm. Ainiņas no situācijām, kad dzirdēju, ka esmu Dieva sods, sodība, nelaime. Tā, it kā lidinātos tām vietām pāri, tik daudz dabas un māju. Pamanīju daļas, kuras sargā. Sevi pieaugušu. Tikai uz mazu brīdi, bet nekas, es varu paciesties.
Varēju būt klāt mirklī, kad kolēģe, kas vakar sadusmojās uz citu un mazliet sakliedza (bez kliegšanas runājot dusmīgi), teica, ka iet atvainoties. Kā kaut ko pašsaprotamu. Nemudināta. Cilvēcīgi. Sajutos atvieglota.
Pamanīju nogurumu, smagus plakstus un to, ka es katru rītu solos sev, ka sākšu gulēt (agrāk, agri, vismaz diendusiņu), bet katru nakti šo solījumu pārkāpju. Kad gulēju agri, viss bija par miegu un darbu, kā dēļ jāizguļas, es sāku just spriedzi un atkal atsāku vecos paradumus. Bet tagad man patiešām jāiet gulēt. - 0 commentsLeave a comment
- Šodien es pamanīju
- 6/11/19 09:27 pm
- Šodien es pamanīju, ka vienai no manām kolēģēm, ar kuru parasti sanāk mazāk kontakta, ir cita (pilnīgi cita!) vērtību sistēma nekā pārējiem kolēģiem. Iespējams, tai skaitā man, lai gan pastāv arī iespēja, ka esmu robežšķirtne. Vai drīzāk hameleons. Visi (nu labi - daži) uz viņu ir dusmīgi par to, ka viņa nevada lietas, kuras viņai jāvada. Vismaz divi cilvēki uz viņu ir saklieguši. Lietas uzkarst. Mani viņa mulsina jau no paša sākuma, jo šķiet viens no tiem cilvēkiem, kurš ar principiāli jauku izturēšanos maskē savu slinkumu un paviršību. Jūs pazīstat principiāli jauko izturēšanos? Var saprast, ko ar to domāju? Tas ir stāvoklis, kurā arī es kādreiz nonāku, tāds sintētisks. Tu esi nolēmis jauki izturēties, smaidīt, jokot tik principiāli, ka vairs nepamani savas sajūtas, neķer kontekstu, nepievērs uzmanību ne sev, ne pārējo problēmām.
Bet šodien, kad viņa man stāstīja savu redzējumu par problēmu, tik ļoti apmulsu. Pirmkārt, viņa saglabā mieru un nešķiet, ka viņa sevi ienīstu, pārlieku satrauktos vai justos izmisusi par to, ka kādam ar viņu ir problēmas. Es nezinu, vai viņa nesaprot, vai vienkārši ir mierā ar to, ka visiem izpatikt nevar. Viņai arī nav raksturīga īpašība mēģināt paveikt neiespējamo - vismaz šajā gadījumā. Viņa aprakstīja situāciju, kurā es un, iespējams, pārējie kolēģi būtu tikai sākuši cīniņu ar neiespējamo, upurējot savus nervus un varbūt arī brīvo laiku, jo lietas ir vienkārši JĀIZDARA.
Ziniet, ko viņa dara? Es to saku bez nosodījuma, vienkārši kā novērojumu. Viņa tajā brīdī apstājas. Neizčakarē sev nervus. Dara, ko var, bet ne vairāk. Ideālā pasaulē varbūt šāda pieeja arī būtu labākā, bet pašlaik sanāk, ka citiem jākompensē viņas neizdarītais. Tur gan droši vien ir arī jautājums par vadību, komunikāciju, skaidri izrunātiem pienākumiem un tā tālāk.
Un tomēr, kamēr es viņā klausījos, man radās iespaids, ka viņai ir fundamentāli citādas smadzenes. Es nezinu, kā ir būt viņas galvā. To ir grūti iedomāties. Brīžiem klausoties man it kā šķiet, ka man ir taisnība, ka zinu, kā jāsaprot pareizi, bet, mēģinot saprast situāciju no viņas skatupunkta, viss arī liekas pavisam loģiski. - 0 commentsLeave a comment
- Billieache
- 6/10/19 11:16 pm
- Sāpīte, kas uzliesmoja pirms kāda laika un bija tik spēcīga, ka nolēmu to neaiztikt, nekur nav aizgājusi. Kā iekaisis zobs tā turpina klusu vilkt un dažbrīd iesāpēties ar jaunu, vēl dziļāku spēku. Vienīgais, kas to varētu salabot, būtu aizceļot atpakaļ laikā un telpā, un piedzimt par citu cilvēku. Neviens man nevar izstāstīt, kā ar šo samierināties.
- 18 commentsLeave a comment
- Kurš rīt nebūs izgulējies?
- 6/9/19 10:59 pm
- Darbā nav iespējams pastrādāt, jo esam saules pusē un mums nav kondicioniera. Pusi no laika pavadu guļot uz galda un ņaudot, jo galīgi nevaru pastrādāt tādā karstumā. Tas, protams, pārlieku labi nedarbojas, jo šobrīd ir tāds radoši visai svarīgs laiks, visiem vajag rezultātus. Tā nu es paņēmu darbu mājās, lai savā vakara vēsumā un mājas mierā varētu padarīt. Rīt no rīta ir sapulce, es nereāli mīlu un cienu savu tiešo priekšnieci, negribu viņu pievilt vadības priekšā, bet neesmu tikusi pat līdz pusei un gribu iet gulēt, jo rīt agri jāceļas. Radošs darbs man prasa klusumu, komfortu un laiku.
Rakstot esmu uztaisījusi saldējuma kokteili (droši vien uztaisīšu vēl vienu), nomainījusi kaķim smiltis, izdegušās spuldzītes, tagad likšu sejas masku un ar 75% garantiju varu pateikt, ka rīt man nebūs labākais garastāvoklis.
:( - 3 commentsLeave a comment
- 6/2/19 10:57 pm
- Dažkārt tēta koka namiņā bija tik jauki rīti. Kad dzīvojām kopā, bija forši pamosties, ar pufīgu galvu iešļūkt saules pielietā virtuvē, pa logu redzēt dīķi un zālīti, uzlikt čaiņiku (tad mēs to tā saucām) un gaidīt kafiju. Tētis parasti jau bija kaut kur darīšanās, un es jutos tik brīva, pasargāta un mierīga. Vai tāpēc, ka ģimenes mājās kā bērnam bija privilēģija nebūt par visu atbildīgai, nepieņemt visus lēmumus? Vai tāpēc, ka māja bija tukša? Ir kaut kas ļoti mājīgs ģimenes māju klusumā. Gribas iemācīties tādu drošību, mājīgumu un mieru radīt arī pašai. Nezālijā domājot par to, vai citiem būtu vieglāk bez manis, domāju par to, kāda tēta dzīve padarītu mūsējās jaukākas. Ja nekādi maģiskie spēki un neticamās pārvērtības viņu neaplaimotu, pietiktu ar vienkāršām ikdienas rūpēm par viņa dzīvi. Stingras turēšanās pie veselības. Strādāšanas. Mauriņa pļaušanas. Savas dzīves pamanīšanas, kopšanas un novērtēšanas. Tas būtu bijis labs pamats, pie tā gribētu patverties, to gribētos palīdzēt kopt.Nedēļas otrajā pusē laikam bija kaut kāds neprāta mēness - divi paseni un pilnīgi noteikti cauri, krusts pāri un apkaisīts ar sāli bijušie draugi gribēja mani satikt. Atcerējos viņu balsis un azotes, un domāju, cik ļoti man īstenībā gribētos bučoties zem kastaņkokiem, lēnām iepazīties, runāt kopīgu valodu un dalīt kopīgus mirkļus. Tas droši vien būtu visai iespējams, ja es pieslēgtu kaut kādu sevis daļu, kas pašlaik hibernējas. Tomēr tas šķiet netaisni šobrīd ielūgt savā dzīvē mīļu cilvēku. Kad pārietu jaunuma efekts, arī viņu ietītu tā pati urdošā neapmierinātības migliņa, kas ietnin jauno, mājīgo dzīvokli, kaķi, pastaigas, darbu un kastaņkokus. Es dusmotos, ka pat viņa maģiskā klātbūtne nespēj mani piepildīt. Ka es nevaru viņu just! Un, lai arī viņa šobrīd nemaz nav, man gribas viņu no šī pasargāt.Vispirms iemācīties to māju un miera, un pietiekamības sajūtu.
- 0 commentsLeave a comment